uzbruka Rietumeiropai (Anglijai), bet faktiski tas bija laiks,
kad procesi, kas jau vairākus
gadsimtus bija notikuši ap Baltijas jūru, izvērsās ārpus reģiona.
Baltijas jūra saistīja tās krastos
dzīvojošos cilvēkus – viņi savā
starpā tirgojās, karoja, veidoja
apmetnes. Pateicoties savstarpējiem kontaktiem, sāka veidoties Baltijas jūras civilizācija,
kas nebūtu iedomājama bez kuģošanas, jo sauszemes
satiksme tolaik bija grūta, nedroša un aizņēma daudz
laika. Ar kuģa palīdzību bija iespējams ātri un viegli nokļūt pie tuviem un arī tāliem kaimiņiem.
Grāmata par vikingu kuģiem stāsta par šiem izcilajiem pārvietošanās līdzekļiem. Vikingu kuģu konstrukcija ļāva tiem peldēt gan pa jūru, gan pa seklām upēm.
Tur, kur ūdens beidzās, kuģi varēja pārvilkt vai vienkārši
pārnest ar rokām. Ja bija nepieciešams, vikingi nostiprināja kuģus uz sauszemes un varēja tajos dzīvot. Tas bija
svarīgi gadījumos, kad ziemas mītne nebija atrasta, jo
jūras braucieni notika, kamēr ūdensceļi nebija aizsaluši.
Kuģis varēja vienādi labi peldēt uz priekšu gan ar priekšgalu, gan pakaļgalu. Vismazākie kuģi bija lielas laivas lielumā, lielākiem izmēru ierobežoja koka garums, no kura
taisīja ķīli, jo salikta ķīļa konstrukcija tolaik vēl nebija
izstrādāta. Vislielākais šobrīd zināmais kuģis ir 28 metrus garš un 4,5 metrus plats. Vislielākie bija kara kuģi,
ko sauca par drakkariem, mazākus – par snekariem,
bet tirgotāju kuģus – par knorriem. Kuģiem bija lielas,
skaistas un izturīgas buras no vairākām vertikālām kopā
sašūtām teltenēm, bet bezvēja laikā izmantoja airus.
Virzienu mainīja ar stūri, ko piestiprināja pie kuģa pakaļgala. Kara kuģiem bortus aizsargāja vairogi. Kuģus
būvēja no dēļiem, ko gatavoja, izmantojot tikai cirvi, jo
citi instrumenti varēja sabojāt koka šķiedru, – tad kuģa
klājā ātri vien parādītos sūces un laiva nogrimtu. Dzelzs
naglu vietā bieži izmantoja koka tapiņas, kas nerūsēja.
Tā es šovasar, izlasot šo grāmatu, nokļuvu skarbajā vikingu ikdienas dzīves pasaulē.”
brīdi neesmu nožēlojusi savu profesijas izvēli, esmu
lepna, ka esmu bibliotekāre.
– Vai uz šo izvēlēto profesiju tu arī mērķtiecīgi
tiecies?
– Kopš nejauši nonācu šajā profesijā, esmu soli pa
solim apguvusi profesijas nianses gan profesionālajā,
gan akadēmiskajā izglītības iestādē, šobrīd tikai papildinu zināšanas kursos, semināros, konferencēs, lasot
profesionālo literatūru.
– Man ir jautājums: kā pārliecināts bibliotekārs
kārto savus grāmatu plauktus? Pēc kāda principa tev
ir izkārt otas grāmatas plauktos?
– Pilnīgi neprofesionāli, no mana viedokļa – grāmatas kārtoju pēc izmēra, kaut daiļliteratūra, pavārgrāmatas un profesionālā literatūra tomēr ir izvietota atsevišķi. Man ir ļoti laba redzes atmiņa, tāpēc perfekti zinu,
kur atrodas katrs izdevums ne tikai manā bibliotēkā,
bet arī vecāku bibliotēkā. Diezgan bieži gadās, ka mamma zvana un prasa, vai mums ir kāda grāmata, un tad es
pa telefonu stāstu, kur tā atrodas.
– Teici, ka tev ir liela bibliotēka. Vai tā ir mantota?
– Mana bibliotēka, apzināti un neapzināti vākta, ir
veidota 20 gadu garumā. Grāmatas pie manis nonāk pa
dažādiem ceļiem – gan no cilvēkiem, kas likvidē savas
mājas bibliotēkas, gan dāvanu veidā, gan, protams, tiek
pirktas, kaut gan pēdējos piecus gadus esmu aizliegusi
sev iet grāmatu veikalos, jo labu grāmatu ir daudz, visas
nenopirksi, un es taču strādāju bibliotēkā. Iegādāties
kādu konkrētu grāmatu – tas jau ir rūpīgi izvērtēts solis.
– Vai grāmatu plauktos ir noteikta perioda jeb konkrētos gados izdotas grāmatas?
– Manā bibliotēkā galvenā uzmanība ir grāmatas
vērtībai, nevis izdošanas gadam. Grāmatas ir no 19. gadsimta līdz mūsdienām.
Intervija ar Aldonu Volkovu
– Tu stāstīji, ka esi vēlējusies kļūt par bibliotekāri
un citā profesijā nemaz nevari sevi iedomāties. Kas
bija tas, kas tevi pamudināja izvēlēties šo profesiju?
– Es par bibliotekāri kļuvu nejauši, jo netiku budžeta
grupā pedagogos, un tad meklēju iespēju, kur vēl var
iestāties. Nejauši uzzināju par Latvijas Kultūras skolu,
kur varēja apgūt bibliotekāra profesiju. Acīmredzot
kāds manu likteni ievirzīja tā, kā tam jābūt.
Jau kopš agras bērnības apmeklēju Alojas pilsētas
bibliotēku, man patika atmosfēra, kas tur valdīja, un
arī bibliotekāres Krūmiņas kundzes attieksme. Nevienu
LU Bibliotēkas Lietotāju apkalpošanas departamenta vadītāja
Aldona Volkova. Foto: Vineta Reinberga, LU Bibliotēka
Nr. 12 49