domājam kopumā, kas licis mainīt domas un kas ietekmējis izvēli ceļā uz bibliotekāra amatu? Par to diskutēju ar
saviem kolēģiem – Rinaldu, Ilzi, Inesi un Elīnu.
Agra: Rinald, kā tu kļuvi par bibliotekāru?
Rinalds: Uzsāku studijas Latvijas Universitātē, Sociālo zinātņu fakultātē, studiju programmā “Informācijas pārvaldība”, jo kursu sarakstā bija saistoši atsevišķi
priekšmeti. Pirmajos gados studiju kursi nemaz nešķita
tik interesanti, lai gan vēlāk paralēli studijām sāku strādāt LU Bibliotēkā. Profesija iepatikās, strādājot praktiski, jo tajā iespējams pilnveidot sevi un lauzt stereotipus
par bibliotēku. Ja par studijām sākotnēji bija šaubas, tad
šobrīd mana profesija atbilst manām interesēm. Mūsdienu bibliotēkas ir mainījušās salīdzinājumā ar tām,
kādas bija pirms vairākiem gadiem. Varbūt tas ir viens
no faktoriem, kāpēc esmu kļuvis par bibliotekāru. Tāpat
arī jāuzsver, ka piekrītu viedoklim par bibliotekāra definējumu mūsdienās – “informācijas speciālists”.
Agra: Rinalds ieminējās par bibliotēkām mainīgajā
laikā – kādas tās bija agrāk un kādas ir šobrīd. Tev, Ilze,
ir kādas īpašas bērnības atmiņas vai asociācijas par bibliotēku?
Ilze: Starp grāmatām dzīvoju jau no bērnības. Pilni
grāmatu plaukti vienmēr ir bijuši dzīvesvietas neatņemama sastāvdaļa. Ar bibliotēku pirmo reizi saskāros
skolā, kur paralēli mācību literatūrai bija iespēja paņemt uz mājām arī citas interesējošās grāmatas. Bibliotēka man iemācīja saudzīgu izturēšanos pret grāmatu
kā vērtību un pienākuma apziņu – grāmata jānodod laikā. Bibliotēka saistījās ar klusumu un disciplīnu, kas bija
pilnīgs pretstats haosam, kas valdīja skolas gaiteņos. Tā
noteikti bija telpa, kas pieprasīja atbilstošu uzvedību.
Atmiņā ir palikušas ar roku rakstītās papīra kartītes, kas,
glīti sakārtotas, atradās plauktā aiz bibliotekāres. Liela
bija arī mana ziņkārība par to, kā plauktā, kas pilns ar
vienādām kartītēm, var tik ātri sameklēt nepieciešamo.
Rinalds
Jāatzīst, ka šobrīd tehnoloģiju un informācijas uzglabāšanas ziņā bibliotēka ir mainījusies līdz nepazīšanai, līdz
ar to arī bibliotekāra pienākumi ir kļuvuši daudz plašāki.
Tajā laikā nenojautu, ka kādu dienu strādāšu šajā vidē.
Agra: Kas tad būtu svarīgākās lietas bibliotekāra darbā?
Inese: Mūsdienās bibliotēka ir multifunkcionāla iestāde. Digitālais laikmets ir uzņēmis apgriezienus un ienācis
arī bibliotēkās, tāpēc mūsu prasmēm jābūt daudzpusīgām un plašām – jāzina par visu. Nekad nezini, ar kādu
jautājumu pie tevis atnāks lasītājs. Mums jāprot atrast
to, ko citi neprot vai nevar.
Būtiska ir precizitāte, spēja brīvi orientēties krājumā
un pārzināt dažādas informācijas meklēšanas iespējas,
kā arī strādāt ar dažādām tehnoloģijām. Interneta vide
jāpārzina kā pieci pirksti. Mēs nedrīkstam baidīties apgūt jaunas lietas un ieviest inovācijas bibliotēkā. Protams, jābūt atvērtam pret cilvēkiem, jāmāk atbildēt,
izskaidrot.
Visu apkopojot, piekrītu Rinaldam, ka esam informācijas speciālisti, un informācijpratība ir tas, kas vistiešāk raksturo bibliotekāru.
Agra: Vai jūs kādreiz nejūtaties tā, it kā darbs ietu pa
tukšo? Kam vispār vajadzīgas mūsu zināšanas?
Elīna: Bibliotekārs – nedaudz stereotipiem apaudzis
vārds, bet esmu lepna, ka izvēlējos šo profesiju. Man
patīk darbs, turklāt ik diena ir aizraujoša un notikumiem bagāta. Pasakot, ka esmu bibliotekāre, vienmēr
ir pretjautājums – ko tad tu visu dienu dari, nav garlaicīgi? Tieši tad ir viens no manas misijas atbildīgākajiem
brīžiem – lauzt stereotipu un aizstāvēt sevi un savu profesiju. Bibliotekāre mūsdienās vairs nav tikai kundzīte
ar matu copi un brillēm, kas visu dienu lasa grāmatas
un kušina lasītājus. Mēs esam enerģiski, aktīvi un zinoši. Mēs esam pasākumu organizatori, izstāžu kuratori,
informācijas pārvaldnieki, maketētāji un grafiskie dizaineri, pētnieki un informācijas tehnoloģiju speciālisti,
mājaslapu veidotāji, karjeras konsultanti, psihologi un
pedagogi – tas viss vienā personā. Vai var būt profesija,
kurā ietverts tik daudz? Ja cilvēks izvēlas bibliotekāra
profesiju, tad tā ir viņa misija.
Mana misija ietver arī Latvijas jauno speciālistu motivācijas uzlabošanu, aktīvi vadot Latvijas Bibliotekāru
biedrības Jauno speciālistu sekciju, tādēļ Gaismas pils
inaugurācijas dienā man tika dota iespēja piedalīties
diskusijā ar Nīderlandes princesi Laurentīnu.
Tas, ko vēlos pavēstīt, – vārds “problēma” jāaizmirst,
tāda nav! Ir tikai vārds IESPĒJA! Dzīvē uz katra soļa ir
nebeidzamas iespējas, mums tikai jāprot tās saskatīt.
Mums jābūt kā “iespēju meklētāju komandai”!1 Vēlos
teikt, ka tā ir bibliotekāra misija, – mēs esam iespēju
meklētāju komanda, atbalstām cits citu, sniedzam jaunas idejas un drauga plecu kolēģiem.
Sniedze, Elīna. Iespēju meklētāji. Pieejams:
https://lbbjss.wordpress.com/2014/09/03/iespeju-mekletaji/
1
Nr. 12 31