gāju mācīties
valodu.
zviedru
- Vēl aizvien vari runāt
zviedriski?
- Nē, esmu aizmirsis. Ja
kādu nedēļu paklausītos,
kā viņi runā, domāju atkal
sāktu saprast.
- Tad tev tur reāli bija
depresija?
- Jā. It kā bija man tur arī
viens draugs – futbolists
no Somijas, taču tomēr
biju viens pats.
- Uz Skonto tevi
uzaicināja Starkovs?
Es nezinu, kuram tā ideja
īsti piederēja. Domāju, ka
pirmais par to iedomājās
Andrejevs, kurš pirms tam
bija mani trenējis. Un caur
Andrejeva ieteikumiem es
nonācu Starkova redzes
lokā. Andrejevs vispār
toreiz daudz skatījās
jaunos,
arī
Marians
Pahars ir viņa spēlētājs.
Viņa ieguldījums mūsu
paaudzē nav līdz galam
novērtēts, viņš daudziem
ir palīdzējis.
Skonto toreiz pat bija
stiprāks par izlasi un
tāpēc iekļūšana tur šķita
likumsakarīga. Tas bija
pirmais gads pēc tam,
kad atnācu uz Skonto.
Godīgi sakot nemaz tik
viegli man toreiz negāja.
Pirmo
gadu
vispār
nosēdēju uz maiņu, toreiz
pārsvarā nācu laukumā
Pahara vietā. Kad viņš
aizgāja, tad gan uzreiz
iekļuvu
pamatsastāvā.
Izkonkurēju
tādu
Aleksandru
Pindejevu,
kurš bija leģionārs no
Krievijas.
Pieredzējis,
labs futbolists, riktīgs
vecis, spēlējis Ukrainas
Premjerlīgā.
- Kā tevi kā jauno
uzņēma komandā?
- Ļoti labi. Man kaut
kā paveicās. Turklāt ar
Valēriju Ivanovu man jau
no paša sākuma izveidojās
labas attiecības. Abiem
sanāca gan klubā, gan
izlasē kopā spēlēt pa
kreiso malu un man ar
viņu nekad nav bijušas
nekādas problēmas.
- Citiem bija?
- Izlasē izbraukuma
mačā pret Tunisiju tu
debitēji jau laikā, kad
spēlēji Skonto? - Jā, citiem bija. Viņš
varēja visu spēli runāt.
- Jā, iznācu uz maiņu
nomainot
Rolandu
Bulderu. Spēli atceros,
bet emocijas kaut kā
esmu aizmirsis. Toreiz
spēlējot
Skonto,
es
zināju, ka izlase nav tālu. - Viss kaut ko. (smejas)
Neko
labu
principā
neteica.
- Ko viņš teica?
- Kāpēc viņš tik
strauji un nosacīti vēl
kaujas vecumā beidza
karjeru? Viņš tomēr
bija viens no izlases
līderiem.
- Aizbrauca dzīvot uz
Jaroslavļu, viņam sieva ir
no turienes. Kad spēlēju
Jaroslavļas
Šiņņik
redzējāmies katru dienu.
Sākumā viņš bija saistīts
ar futbolu, bet tad sāka
darīt kaut ko savu.
- Kad Skonto savulaik
spēlēja pret Barcelona
vēl nebiji komandā,
bet pret Londonas
Chelsea un Milānas
Inter gan uzspēlēji. Kā
atceries šos mačus?
- Pret Inter tikai Rīgā
uznācu uz maiņu. Bet
pret Chelsea jau biju
pamatsastāva spēlētājs
un vēl spēles sākumā
nodomāju – nekas īpašs.
Ja nebūtu Tereškins
nopelnījis sarkano kartīti,
es nezinu kā tas viss vēl
varēja beigties.
- Viņu toreiz noraidīja
pelnīti?
- Pelnīti, pelnīti. Vienīgi
pirms tam arī pret viņu
bija sods. Pretinieks viņu
soda laukumā paņēma
aiz olām, viņš izrāvās un
iedeva viņam pendeli.
Tā nevajadzēja darīt,
vienkārši
neizturēja
nervi. Salūzām pēc tās
sarkanās kartītes un
ielaidām trīs vārtus. Bet
vēl 15 minūtes pirms
mača beigām rezultāts
FOTO - Romans Kokšarovs