Latvijas Futbols Novembris/Decembris 2015 | Page 30

sirdīm, ja jūs lūdzat, lai piepildītu savas kārības. Ja mana lūgšana ir vērsta uz to, lai vairotu savu lepnumu, lai par uzvaru rakstītu visas avīzes, tad, visticamāk, tādai lūgšanai Dieva ausis ir diezgan aizvērtas. (Aizdomājas.) Taču daudzi elitāri futbolisti nekaunās runāt par savu ticību. Kristietība nav pretrunā ar to, ka viņi ir profesionāli futbolisti. Un es esmu pārliecināts, ka viņi lūdz Dievu pirms spēlēm un pateicas Dievam pēc spēlēm. - Varat nosaukt kādus pazīstamus futbolistus – atklātus kristiešus? - Pirmie, kas nāk prātā, ir brazīļi. Piemēram, Neimārs un Davids Luizs. Tāpat noteikti jāmin Dāvids Alaba no Minhenes Bayern un Austrijas izlases. Bet te ir jāņem vērā, ka visam ir divi līmeņi. Viens ir tad, kad tas cilvēks ir kristietis, bet nevienam to nestāsta, bet otrs, kad par to publiski runā. Šeit Alaba laikam ir pats spilgtākais piemērs, jo nekad nav kautrējies runāt par to, kā ticība Dievam palīdz viņam spēlēt. Zvejnieks, tad Liepājas metalurgs, tagad vienkārši FK Liepāja. - Vai esat kādreiz lūdzis Dievu, lai palīdz jūsu komandai uzvarēt? - Es nezinu... Tas līmenis man laikam ir svešs. (Smejas.) Ir tāds joks, ka spēlē divas kristiešu komandas un abas par saukli izmanto tekstu no Bībeles – ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums? Un Dievam ir baigi grūti saprast, ko tagad darīt. (Smejas.) Es domāju, ka nekad neesmu klusībā lūdzis Dievu, lai mūsējie iesit, pat ne pēdējā izlases spēlē pret Kazahstānu. - Tas būtu nepareizi lūgt Dievu, lai jūsu komanda uzvar? - Es nedomāju. Atsevišķās Rietumu izlasēs ir pat tāds amats kā kapelāns. Mani arī fascinē Brazīlijas izlase, kas pēc mačiem atļaujas publiski pateikties Dievam. Man liekas tik jocīgi, ka FIFA aizliedza reliģiskas darbības uz laukuma. Kāpēc gan cilvēks pēc uzvaras nevarētu pateikties Dievam? Mani ļoti uzrunāja gadījums, kad Brazīlijas izlases spēlētāji pēc uzvaras satupās laukuma centra aplī un visi kopā pateicās Dievam. Es tur decembris 2015 | www.lff.lv neredzēju teātri, man tas likās ļoti dabiski. Tāpat kā tas, ka spēlētāji zem krekliem pavelk citus krekliņus ar uzrakstu – Es mīlu Jēzu. Var jau saprast šo aizliegumu, jo mačus rāda visā pasaulē. Taču tolerance bieži ir pārprasta, tas ir Eiropas liberālisms, kur mēs baidāmies kādu aizvainot, vienlaikus aizmirstot savas kristīgās saknes. - Vai lūgšanas pirms spēles vispār var palīdzēt? Vai futbols ir joma, kurā Dievs neiejaucas? - Es nedomāju, ka tā ir slikta lūgšana. Es drīzāk teiktu, ka ir jālūdz, lai notiek Dieva prāts vai griba. Bībelē ir rakstīts – jūs nedabūjat tāpēc, ka jūs lūdzat ar netīrām “Ja (..) lūgšana ir vērsta uz to, lai vairotu savu lepnumu, (..) tad, visticamāk, tādai lūgšanai Dieva ausis ir diezgan aizvērtas.” - Ir ierasts redzēt, ka arī mūsu pašu spēlētāji, dodoties laukumā, pārmet krustu. - Tā ir interesanta pareizticīgo un katoļu Baznīcas tradīcija, to pašu mēs bieži varam redzēt Spānijas čempionāta mačos. Šādi pārmetot krustu un pieskaroties zemei, cilvēks izlūdzas Dieva labvēlību. Iznākot laukumā, tu it kā to iesvēti. Es gan nezinu, cik ļoti tas viss nāk no sirds, vai vienkārši tāpēc, ka tā darīt ir pieņemts. Ņemot vērā, ka Latvijā šādas tradīcijas nav un līdzīgi rīkojas retais, es pieļauju, ka šie spēlētāji to dara no sirds un viņam tas ir nopietni. Taču vienmēr jāatceras, ka jebkura, arī kristīga, darbība, ja tu tai īsti netici, pati par sevi neko nedod, tā var vienkārši pārvērsties par maģisku rituālu. - Kā vērtējat izlases pēdējo ciklu? - Bija daudz labu lietu, taču pēcgarša di V