Latvijas Futbols Novembris/Decembris 2015 | Page 30
sirdīm, ja jūs lūdzat, lai piepildītu savas
kārības. Ja mana lūgšana ir vērsta uz to,
lai vairotu savu lepnumu, lai par uzvaru
rakstītu visas avīzes, tad, visticamāk, tādai
lūgšanai Dieva ausis ir diezgan aizvērtas.
(Aizdomājas.) Taču daudzi elitāri futbolisti
nekaunās runāt par savu ticību. Kristietība
nav pretrunā ar to, ka viņi ir profesionāli
futbolisti. Un es esmu pārliecināts, ka viņi
lūdz Dievu pirms spēlēm un pateicas Dievam
pēc spēlēm.
- Varat nosaukt kādus pazīstamus
futbolistus – atklātus kristiešus?
- Pirmie, kas nāk prātā, ir brazīļi. Piemēram,
Neimārs un Davids Luizs. Tāpat noteikti
jāmin Dāvids Alaba no Minhenes Bayern
un Austrijas izlases. Bet te ir jāņem vērā, ka
visam ir divi līmeņi. Viens ir tad, kad tas
cilvēks ir kristietis, bet nevienam to nestāsta,
bet otrs, kad par to publiski runā. Šeit Alaba
laikam ir pats spilgtākais piemērs, jo nekad
nav kautrējies runāt par to, kā ticība Dievam
palīdz viņam spēlēt.
Zvejnieks, tad Liepājas metalurgs, tagad
vienkārši FK Liepāja.
- Vai esat kādreiz lūdzis Dievu, lai palīdz
jūsu komandai uzvarēt?
- Es nezinu... Tas līmenis man laikam ir
svešs. (Smejas.) Ir tāds joks, ka spēlē divas
kristiešu komandas un abas par saukli
izmanto tekstu no Bībeles – ja Dievs ir par
mums, kas būs pret mums? Un Dievam ir
baigi grūti saprast, ko tagad darīt. (Smejas.)
Es domāju, ka nekad neesmu klusībā lūdzis
Dievu, lai mūsējie iesit, pat ne pēdējā izlases
spēlē pret Kazahstānu.
- Tas būtu nepareizi lūgt Dievu, lai jūsu
komanda uzvar?
- Es nedomāju. Atsevišķās Rietumu izlasēs
ir pat tāds amats kā kapelāns. Mani arī
fascinē Brazīlijas izlase, kas pēc mačiem
atļaujas publiski pateikties Dievam. Man
liekas tik jocīgi, ka FIFA aizliedza reliģiskas
darbības uz laukuma. Kāpēc gan cilvēks pēc
uzvaras nevarētu pateikties Dievam? Mani
ļoti uzrunāja gadījums, kad Brazīlijas izlases
spēlētāji pēc uzvaras satupās laukuma centra
aplī un visi kopā pateicās Dievam. Es tur
decembris 2015 | www.lff.lv
neredzēju teātri, man tas likās ļoti dabiski.
Tāpat kā tas, ka spēlētāji zem krekliem
pavelk citus krekliņus ar uzrakstu – Es mīlu
Jēzu. Var jau saprast šo aizliegumu, jo mačus
rāda visā pasaulē. Taču tolerance bieži ir
pārprasta, tas ir Eiropas liberālisms, kur
mēs baidāmies kādu aizvainot, vienlaikus
aizmirstot savas kristīgās saknes.
- Vai lūgšanas pirms spēles vispār var
palīdzēt? Vai futbols ir joma, kurā Dievs
neiejaucas?
- Es nedomāju, ka tā ir slikta lūgšana. Es
drīzāk teiktu, ka ir jālūdz, lai notiek Dieva
prāts vai griba. Bībelē ir rakstīts – jūs
nedabūjat tāpēc, ka jūs lūdzat ar netīrām
“Ja (..) lūgšana ir vērsta uz to,
lai vairotu savu lepnumu, (..)
tad, visticamāk, tādai lūgšanai
Dieva ausis ir diezgan
aizvērtas.”
- Ir ierasts redzēt, ka arī mūsu pašu
spēlētāji, dodoties laukumā, pārmet krustu.
- Tā ir interesanta pareizticīgo un katoļu
Baznīcas tradīcija, to pašu mēs bieži varam
redzēt Spānijas čempionāta mačos. Šādi
pārmetot krustu un pieskaroties zemei,
cilvēks izlūdzas Dieva labvēlību. Iznākot
laukumā, tu it kā to iesvēti. Es gan nezinu,
cik ļoti tas viss nāk no sirds, vai vienkārši
tāpēc, ka tā darīt ir pieņemts. Ņemot vērā, ka
Latvijā šādas tradīcijas nav un līdzīgi rīkojas
retais, es pieļauju, ka šie spēlētāji to dara no
sirds un viņam tas ir nopietni. Taču vienmēr
jāatceras, ka jebkura, arī kristīga, darbība,
ja tu tai īsti netici, pati par sevi neko nedod,
tā var vienkārši pārvērsties par maģisku
rituālu.
- Kā vērtējat izlases pēdējo ciklu?
- Bija daudz labu lietu, taču pēcgarša
di V