Latvijas Futbols Novembris/Decembris 2015 | Page 20
situāciju, bet domāju, ka šis ir piemērots laiks.
Pēc pēdējā Liepājas Metalurga treniņa novembrī
viss apstājās. Kāds brauca atvaļinājumā, kāds
palika mājās, kāds meklēja citu komandu, kāds
to atrada, kāds atgriezās un aizmirsa par mums!
Ziniet, kā saka, kapteinis pamet kuģi pēdējais,
diemžēl uz mūsu kuģa palika tikai futbolisti,
bet par kapteini atkal kļuva Viktors Dobrecovs.
Beidzot futbolista karjeru, es biju domājis, ka šī
lente uz rokas viņam vairs nebūs, bet viņš atkal
viņu uzvilka! Tas mums visiem bija tik daudz.
Lai cilvēki saprastu situāciju, izstāstīšu piemēru:
ja trenerim ir citu klubu piedāvājumi, bet viņš
atsaka visiem un akli tic, ka mēs varam saglabāt komandu, domāju tas ir tik daudz. Riskēt ar
savu karjeru, kas Latvijā ir jādara katru dienu,
palikt ar komandu, kurā ir seši futbolisti, bez
algas, naudas, gaismas un laukuma ir samērā
drosmīgs solis. Tanī momentā, kad trenējāmies
pēc nevienam nenoteikta grafika, es sapratu tikai
vienu ‒ šim cilvēkam ir jābūt nākamajam galvenajam trenerim Liepājā. Kādā komandā, vairs
nebija svarīgi, bet Liepājā.
Tā arī notika: Verpakovskis, Saulriets ar Ulda Seska palīdzību saglabāja komandu. Bija tik daudz
iespēju to neizdarīt vai zaudēt, bet atkāpties
nebūtu mūsu gaumē. Atceros simtiem dialogu pa
telefonu ar Māri, Viktoru, un katrs no šiem cilvēkiem gāja līdz galam, viena pietura vai pauze
varēja pielikt punktu. Tik daudzi to negribēja,
tik daudzi tam neticēja. Un tagad, šodien paceļot
šo kausu, es izjūtu gandarījumu par katra nesavtīgo devumu un darbu. Pirmā sezona mums
bija ļoti smaga, bez sagatavošanās posma, bez
finansēm, bez katram mums saprotama mērķa
un nākotnes. Es domāju, Dievs redzēja, cik ļoti to
visi gribam, domāju, viņš bija un ir ar mums. Šo
kausu un pirmo vietu 2015. gadā es veltītu viņam.
Pirmā sezona visiem mums bija kā mēģinājums.
Mēģinājums tam, kā mums iet tālāk, mēģinājums tam, uz ko esam gatavi, un, pats galvenais,
cik esam gatavi atdot. 2015. gadu iesākām pavisam citādi. Es redzēju klubu, kurš ir gatavs progresēt, cilvēkus, kuri atdeva visu enerģiju kopējam mērķim. Es redzēju komandu, kura var likt
sev mērķus. Visiem 2014. gada iesildīšanās deva
vielu pārdomām, un, domāju, katrs saprata, ka
tas, uz ko ejam un strādājam, var piepildīties.
Ja kāds domā, ka Verpakovskim šis dzīves posms
decembris 2015 | www.lff.lv
bija un ir mazāk motivējošs
vai ambiciozs, ļoti kļūdās.
Tik daudz reižu kameras,
televīzija ķēra Māri brīžos,
kad bijām spēles laikā
zaudētājos vai saspringtā
gaitā pārdzīvojot par notiekošo uz laukuma... Pateikšu
jums tā: viņam FK “Liepāja”
ir kā savs bērns, par kuru
viņš pārdzīvo ‒ par katru
spēli, un nekontrolē savas
emocijas. Ir lietas šinī dzīvē,
kuras nevar uzspēlēt, nevar
viltot. Tās ir stiprākas par
mums.
Es gribētu pateikt paldies Māra sievai Alisei, ka
neatrunāja Māri iesaistīties
šajā, sākumā avantūristiskajā projektā. Mēs no pirmās
dienas ar visu komandu un
cilvēkiem, kuri virzīja uz
priekšu kluba vārdu, gribējām tikai vienu ‒ medaļas,
protams, tikai zelta, bet
apzinājāmies, ka izdarīt un
savākt tās otrajā sezonā būs
ļoti grūti.
Mēs, manuprāt, atšķiramies
no Liepājas Metalurga, tieši
šajos aspektos. FK “Liepāja” ir ģimene, Metalurgā
tās nebija. FK “Liepāja” visi
strādā vienam mērķim, liekot komandas intereses un
kluba krāsas pirmajā vietā.
Katrs futbolists strādā komandai. Domāju, Marians
Pahars ātri to saprata un
ļoti precīzi izteicās, ka
“Liepāja” ir neapturama un
spēcīga kā komanda, kā
viens vesels, kā klubs. Vai
viegli iejusties pie mums
mazā virtuvē starp jūru un
raksturu? Nedomāju vis!
decembrisTURPINĀJUMS
2015 | www.lff.lv
23. LPP.