Latvijas Futbols Novembris/Decembris 2015 | Page 20

situāciju, bet domāju, ka šis ir piemērots laiks. Pēc pēdējā Liepājas Metalurga treniņa novembrī viss apstājās. Kāds brauca atvaļinājumā, kāds palika mājās, kāds meklēja citu komandu, kāds to atrada, kāds atgriezās un aizmirsa par mums! Ziniet, kā saka, kapteinis pamet kuģi pēdējais, diemžēl uz mūsu kuģa palika tikai futbolisti, bet par kapteini atkal kļuva Viktors Dobrecovs. Beidzot futbolista karjeru, es biju domājis, ka šī lente uz rokas viņam vairs nebūs, bet viņš atkal viņu uzvilka! Tas mums visiem bija tik daudz. Lai cilvēki saprastu situāciju, izstāstīšu piemēru: ja trenerim ir citu klubu piedāvājumi, bet viņš atsaka visiem un akli tic, ka mēs varam saglabāt komandu, domāju tas ir tik daudz. Riskēt ar savu karjeru, kas Latvijā ir jādara katru dienu, palikt ar komandu, kurā ir seši futbolisti, bez algas, naudas, gaismas un laukuma ir samērā drosmīgs solis. Tanī momentā, kad trenējāmies pēc nevienam nenoteikta grafika, es sapratu tikai vienu ‒ šim cilvēkam ir jābūt nākamajam galvenajam trenerim Liepājā. Kādā komandā, vairs nebija svarīgi, bet Liepājā. Tā arī notika: Verpakovskis, Saulriets ar Ulda Seska palīdzību saglabāja komandu. Bija tik daudz iespēju to neizdarīt vai zaudēt, bet atkāpties nebūtu mūsu gaumē. Atceros simtiem dialogu pa telefonu ar Māri, Viktoru, un katrs no šiem cilvēkiem gāja līdz galam, viena pietura vai pauze varēja pielikt punktu. Tik daudzi to negribēja, tik daudzi tam neticēja. Un tagad, šodien paceļot šo kausu, es izjūtu gandarījumu par katra nesavtīgo devumu un darbu. Pirmā sezona mums bija ļoti smaga, bez sagatavošanās posma, bez finansēm, bez katram mums saprotama mērķa un nākotnes. Es domāju, Dievs redzēja, cik ļoti to visi gribam, domāju, viņš bija un ir ar mums. Šo kausu un pirmo vietu 2015. gadā es veltītu viņam. Pirmā sezona visiem mums bija kā mēģinājums. Mēģinājums tam, kā mums iet tālāk, mēģinājums tam, uz ko esam gatavi, un, pats galvenais, cik esam gatavi atdot. 2015. gadu iesākām pavisam citādi. Es redzēju klubu, kurš ir gatavs progresēt, cilvēkus, kuri atdeva visu enerģiju kopējam mērķim. Es redzēju komandu, kura var likt sev mērķus. Visiem 2014. gada iesildīšanās deva vielu pārdomām, un, domāju, katrs saprata, ka tas, uz ko ejam un strādājam, var piepildīties. Ja kāds domā, ka Verpakovskim šis dzīves posms decembris 2015 | www.lff.lv bija un ir mazāk motivējošs vai ambiciozs, ļoti kļūdās. Tik daudz reižu kameras, televīzija ķēra Māri brīžos, kad bijām spēles laikā zaudētājos vai saspringtā gaitā pārdzīvojot par notiekošo uz laukuma... Pateikšu jums tā: viņam FK “Liepāja” ir kā savs bērns, par kuru viņš pārdzīvo ‒ par katru spēli, un nekontrolē savas emocijas. Ir lietas šinī dzīvē, kuras nevar uzspēlēt, nevar viltot. Tās ir stiprākas par mums. Es gribētu pateikt paldies Māra sievai Alisei, ka neatrunāja Māri iesaistīties šajā, sākumā avantūristiskajā projektā. Mēs no pirmās dienas ar visu komandu un cilvēkiem, kuri virzīja uz priekšu kluba vārdu, gribējām tikai vienu ‒ medaļas, protams, tikai zelta, bet apzinājāmies, ka izdarīt un savākt tās otrajā sezonā būs ļoti grūti. Mēs, manuprāt, atšķiramies no Liepājas Metalurga, tieši šajos aspektos. FK “Liepāja” ir ģimene, Metalurgā tās nebija. FK “Liepāja” visi strādā vienam mērķim, liekot komandas intereses un kluba krāsas pirmajā vietā. Katrs futbolists strādā komandai. Domāju, Marians Pahars ātri to saprata un ļoti precīzi izteicās, ka “Liepāja” ir neapturama un spēcīga kā komanda, kā viens vesels, kā klubs. Vai viegli iejusties pie mums mazā virtuvē starp jūru un raksturu? Nedomāju vis! decembrisTURPINĀJUMS 2015 | www.lff.lv 23. LPP.