būtu noslēdzis ar mani līgumu un es
paliktu komandā. Man vismaz būtu
iespēja sevi pierādīt. Turklāt pēc trim
mēnešiem Bišovecu atlaida, atnāca cits
treneris un tā jau bija cita komanda,
nevar zināt kā viss būtu iegrozījies.
sāku spēlēt regulāri. Nostiprinājos
sastāvā. Taču tas pusgads, kad mani
neņēma izlasē, bija ļoti smags – es biju
ļoti dusmīgs, trenējos un vēlējos sevi
pierādīt.
- Kas futbolā bija jūsu stiprās puses?
- Ja nogrieztu garos matus, tas būtu
- Es nekad neesmu bijis tehnisks
palīdzējis?
spēlētājs, nekad neesmu bijis spēles
- Nedomāju. Labi, es nogrieztu matus un veidotājs. Taču mana stiprā puse bija
Bišovecs noslēgtu ar mani kontraktu. pašatdeve un spēles jaukšana, melnā
Taču es būtu nodevis savus principus darba darīšana.
un parādītu, ka esmu vājš cilvēks. Un
kas tālāk? Viņš man prasīs pamest - Bijāt uzticams aizsargs?
bērnus un šķirties no sievas? Nē, es - Gribu tam ticēt. Tajā laikā, iespējams,
izdarīju pareizi.
par mani labāka nebija.
FOTO - VALDA KALNIŅA
īpašniekiem parādījās nauda un
komandu izformēja – no tiem, kas mēs
spēlējām, nākamajā sezonā palika tikai
divi cilvēki. Un viņi nākamajā sezonā
izcīnīja otro vietu. Savukārt Izraēlā
pēc sezonas klubam sākās finansiālas
problēmas un komandu nosūtīja uz
trešo līgu.
- Citu iespēju nebija?
- Biju atrādīties Londonas Millwall,
taču tur kaut kas nesanāca. Tad biju
Dundee United, taču arī tur nepaliku.
Biju arī Ķīnā, taču, kad ieraudzīju kāda
tur ir sadzīve, sapratu, ka negribu
tur palikt. Reālākā iespēja bija iekļūt
Sanktpēterburgas Zenit un par to, ka
tas neizdevās, man joprojām ir žēl.
- Kāpēc neizdevās?
- Biju treniņnometnē Beļģijā, Zenit
treneris toreiz bija Anatolijs Bišovecs,
bet mani uzaicināja Vitālijs Mutko.
Gan spēlēs, gan treniņos sevi parādīju
“(..) mana stiprā puse bija
pašatdeve un spēles jaukšana,
melnā darba darīšana. (..)”
labi, taču Bišovecam nepatika mani
garie mati un auskars. Viņš teica,
lai noskujos, bet es atbildēju, ka tas
ir mans imidžs un nekādi netraucē
futbolam. Viņš noteica – kā gribi. Tad
atgriezāmies Sanktpēterburgā, mani
izsauca Mutko un prasīja vai esmu
noslēdzis līgumu. Teicu, ka nē, jo
neviens to nav piedāvājis. Viņš bija
pārsteigts, piezvanīja Bišovecam un
mani aizveda uz bāzi. Un viņš pateica
– tu esi ambiciozs puisis, līderis pēc
savas būtības, bet man ir savi spēlētāji
un tu negribēsi sēdēt uz soliņa. Tā
tas arī beidzās. Tagad domāju, ka, ja
būtu vēlreiz runājis ar Mutko, viņš
- Pēc Eiropas čempionāta jaunam - Kā vispār sākāt spēlēt futbolu?
līgumam jau bijāt par vecu?
- Cik sevi atceros, vienmēr esmu bijis
- Jā, biju jau pārāk vecs. Varbūt ar bumbu. Arī mans tēvs bija spēlējis
varēju aizbraukt uz Kazahstānu vai futbolu, pat divus mačus aizvadījis
Azarbaidžānu, taču man to negribējās. Daugavas dublieros, bet pēc traumas
Gribēju vienkārši ar godu beigt karjeru strādāja par fizkultūras skolotāju skolā
tepat Latvijā, Skonto.
un vadīja futbola sekciju. Pirmajā
- Pirmo spēli Latvijas izlases sastāvā klasē man bija pagarinātā grupa un
es palūdzu vai pēc tās arī nevaru
atceraties?
patrenēties. Viņš piekrita, ka pamēģinu
- Jā, bet tā nebija oficiāla. Spēlējām un tā tas sākās. Pirmajā treniņā visi
pret SKA Karpaty klubu. Oficiālā mačā bija no otrās, trešās klases – vecāki
debitēju kvalifikācijas spēlē pret par mani. Pēc kāda laika pārgājām
Lietuvu (I.Ā.: pēc oficiālās informācijas uz RFS, bet tad nonācu pie trenera
M. Zemļinska pirmā spēle bija pret Jāņa Mežecka. Viņš nav mans pirmais
Rumāniju, 1992. gada 8. aprīlī) un mans treneris, bet jauniešu vecumā iedeva
starts neiznāca labs. Toreiz zaudējām ļoti daudz.
ar 1 pret 2, es laukumā iznācu uz
maiņu rezultātam esot 1 pret 0 mūsu - Bijāt līderis laukumā jau no
labā, pēc tam, kad traumu bija guvis bērnības?
Dzintars Sproģis. Mēs ielaidām divus - Biju līderis, bet nekad ne zvaigzne.
vārtus un nelaiķis Jānis Gilis mani Daudz strādāju un tāpēc arī tik tālu
apvainoja abu vārtu zaudēšanā. Lai tiku. Tas, ka esi labākais desmit gadu
gan es tā neteiktu, abi goli bija diezgan vecumā, neko nenozīmē, labs piemērs
neņemami. Mani pēc tam izlasē te ir Kaspars Gorkšs, kurš pat vēl
neņēma pusgadu, atgriezos spēlē pret astoņpadsmit gadu vecumā nebija
Dāniju, kad zaudējām ar 0 pret 2. Man ne tuvu labākais. Atceroties to rudo,
iznāca spēlēt pret Braeinu Laudrupu, neveiklo puisi ar slikto koordināciju,
bija ļoti grūti, nopelnīju pret viņu arī man ir milzīgs prieks par to, ko viņš
dzelteno kartiņu. Un no tā brīža es