FOTO - ELMĀRS RUDZĪTIS
FOTO - LFF
pusmoments.
Tā
bija
iespēlēta Verpakovskim. Taču tik emocionāls
kombinācija – redzēt jūs uzbrukuma fanu atbalsts no tribīnēm atvadu
mačā bija tikai jums.
smailē tomēr nebija ierasts? ļoti uzmanīgi. Negribējāt kļūdīties?
- Mani bērnībā mācīja, ka pr et citiem ir
jāizturas tā, kā tu gribi, lai citi izturas
pret tevi. Un es pret faniem vienmēr
esmu izturējies ļoti draudzīgi. Man
ar līdzjutējiem vienmēr bija labas
attiecības, es vienmēr varēju palikt
ilgāk un sniegt autogrāfus tik ilgi cik tas
ir nepieciešams un nekad nemēģināju
kaut kur aizmukt. Un es zinu, ka
- Kādas jums toreiz bija emocijas, kad līdzjutēji mani mīlēja.
nomainot Genādiju Soloņicinu izgājāt
- Kad skrējāt atvadu apli, asaras acīs
laukumā uz maiņu?
nesaskrēja?
- Bija smagi, kā jau teicu, biju emociju
pārpildīts.
Sapratu,
ka
diemžēl - Biju tuvu asarām. Kad pēc apļa pie
viss ir beidzies, un tas vairs nekad manis ar ziediem rokās un visa asarās
neatgriezīsies. Ja godīgi, man bija bailes. pienāca meitiņa, asaras acīs saskrēja
arī man.
- No jūsu paaudzes atvadu spēles
bijušas tikai trim vīriem – jums, - Toreiz pārtraukumā sitāt simbolisku
Igoram Stepanovam un Mārim 11 metru soda sitienu un izpildījāt to - Karjeras laikā jums bieži pārmeta,
ka 11 metru soda sitienus izpildāt
ļoti vienveidīgi, taču vienlaikus, reti
kļūdījāties.
- Nē, nebija. Kad izgāju laukumā biju
pārpildīts ar emocijām. Pat nespēlēju
savā pozīcijā, jo sapratu, ka lielo futbolu
man spēlēt ir atlikušas vairs tikai dažas
minūtes. Tāpēc arī nonācu uzbrukuma
smailē, labā pozīcijā pie soda laukuma,
no kreisās puses saņēmu bumbu un man
sanāca kaut kas līdzīgs pusmomentam.
- Jā, es nedrīkstēju kļūdīties.
- Nav taisnība, ka situ vienveidīgi.
Sākumā vienmēr situ no vārtsarga
labajā pusē, taču, kad sapratu, ka to
visi zina, sāku sitienu mainīt. Analizēt
kāds vārtsargs stāv pretī, kāds tobrīd
ir rezultāts. Atceros, ka tad, kad Rīgā
spēlējām pret Igauniju un pēdējās
minūtēs mēs ieguvām tiesības izpildīt
11 metru soda sitienu, labi sapratu, ka
Marts Poms, ar visām savām garajām
rokām, ar visiem spēkiem vienkārši
leks uz vienu no vārtu stūriem. Jo, ja viņš
izglābs, viņš būs varonis. Ja neizglābs,
neviens viņam neko nepārmetīs. Tāpēc
izlēmu sist pa centru un izrādījās, ka
rīkojos pareizi. Bet vispār es mainīju
sitienu – citreiz situ pa vidu, citreiz
augšējā stūrī, citreiz pa apakšu.
- Jums izlases sastāvā ir divi, pēdējās
mača minūtēs, no 11 metru atzīmes
gūti uzvaras vārti. Otru iesitāt Grieķijai
Atēnās un atnesāt Latvijai uzvaru ar 2
pret 1.
- Toreiz bija vienkārši vājprātīgas
emocijas. Iesitu golu un no prieka
vienkārši skrēju. Atceros, ka uztaisīju
pat salto. Tas bija mačs, kurā mēs
visu laiku atsitāmies, Koļinko izvilka
pendeli, kuru es pats nopelnīju,
Verpakovskis savā debijas mačā iesita
vārtus... Toreiz viņiem bija divdesmit
pieci sitieni pa vārtiem, bet mums
trīs. Tomēr guvām divus vārtus un
uzvarējām.
- Kājas toreiz netrīcēja?
- Nē, jo sapratu, ka, ja neiesitīšu, tad
komandas gars nokritīs un mēs ļoti