metās ārā pa durvīm spēlēt.
Futbols skolās bija ļoti populārs. Es nezinu, kā ir tagad, bet
man šķiet, ka tagad tas viss ir
mainījies. Tā bumbas dzenāšana tajā laikā mums bija starp
rajoniem, tur Iļģuciems ar
Āgenskalnu, tad atkal komanda no Maskavas forštates un
Grīziņkalns. Visa tā spēlēšana
gāja tā uz riņķi, bet nu tā jau ir
vēsture.
- Kurš tajā laikā jums šķita
pats spilgtākais futbolists,
kurš visvairāk palicis atmiņā?
- Es ļoti spilgti atceros, ka bija
tāds Jēgers. Vēl es diezgan labi
pazinu un mēs vienu otru reizi
nejauši satiekamies ar aizsargu
Straumi. Vilnis Straume, viņš
arī ļoti labi spēlēja. Bija jau
tur vēl vairāki, kas diemžēl jau
aizmirsušies.
- Vai Līgo vakarā, kad Latvijas izlase Eiropas čempionāta finālturnīrā spēlēja pret
Nīderlandi, skatījāties vai
līgojāt?
- Nē, es ne līgoju, ne skatījos,
es strādāju. Līgo vakarā es biju
Daugavmalā un man bija jādomā par to, kā trīsarpus vai cik
tur tās stundas izklaidēt publiku. Tās bija tās manas sacensības, man bija jāstrādā ar milzu
auditoriju, kas bija vismaz kādi
trīsdesmit līdz četrdesmit tūkstoši cilvēku. Tā kā tas ir mans
darbs, man tie svētki diemžēl
nekad tā sevišķi nav bijuši.
marts 2016 | www.lff.lv
- Padomju laikā spilgts
notikums futbolā bija Brazīlijas “Gremio” viesošanās Rīgā un spēlēšana pret
Rīgas “Daugavu” Daugavas
stadionā. Vai atceraties šo
notikumu, varbūt to ap-
meklējāt?
- Droši vien, ka ne. Nu jā,
redziet, kad es sāku nopietni
strādāt, tā mana koncertu un
darba slodze bija tāda, ka man
vispār nebija iespē ju kaut kur
sevišķi iet. Es arī daudz braukāju apkārt. Lai gan, ja es reiz
šeit runāju par futbolu, manī
rada izbrīnu viena lieta, kas ir
zināmā mērā saistīta ar latviešu kultūru un latviešu Dziesmu
un deju svētkiem. Ka Rīgā nav
koncertzāles, tas man ir vairāk
nekā skaidrs, bet ka Rīgā nav
laba stadiona, tas man vispār
nav saprotams. Kur viņš ir,
“Atceros bumbu, kas mums
bija un kāda tā bija. Var jau
to bumbu salāpīt nedaudz,
bet nu tā, kā tā bija salāpīta
(smejas), nesaprotu, kā tā
vispār turējās kopā.”
tāds vismaz viens, kas atbilst
normālām Eiropas prasībām?
Kur viņš ir tas stadions? Par to
jābrīnās! Kāpēc es to runāju?
Tāpēc, ka stadionā notiek Deju
svētki. Tā ir vienīgā teritorija,
kurā var kaut ko tādu izdarīt,
bet ir kauns uz to skatīties, kā
tas viss tur ir nolaists. Futbolam obligāti ir vajadzīgs stadions. Nav!
- Kā skatāties uz jauno izlases ciklu? Vai varam tikt uz
Pasaules kausa finālturnīru?
- Es viņiem novēlu panākumus,
ko es varu teikt. Mums jau arī
ir savas sacensības – Eirovīzija.
Tad nu mēs tur kaujamies, lai
kāds tur tiktu. Un tad tur arī
būs tas pats. Ja būs jauni,
talantīgi spēlētāji, lai viņiem veicas. Kāpēc gan ne.
- Minējāt, ka jaunībā arī
pats dzenājāt bumbu, cik
nopietnā līmenī tas bija?
- Vai, nē! Mani tur jaunībā, es
atceros, vēl pamatskolā ielika
vārtos un kā ar pirmo reizi
mēģināju to bumbu tvert, tā
kaut kā neveiksmīgi izsitu, satraumēju sev īkšķi. Un tad man
vecāki teica, tā kā man jāspēlē
tās klavieres, lai es pārtraucu.
Es arī pats sapratu, ka man tā
nav lieta. Man bija droši vien
cita aizraušanās, tāpēc sportā
vairāk biju tāds kā novērotājs.
- Jau pieminējāt, ka spēlējāt arī ar konservu bundžu.
Daudziem tas noteikti var
šķist neticami.
- Kā tad. Atceros bumbu, kas
mums bija un kāda tā bija. Var
jau to bumbu salāpīt nedaudz,
bet nu tā, kā tā bija salāpīta
(smejas), nesaprotu, kā tā vispār turējās kopā. Ādas bumbu
dabūt nevarēja, vienīgi, ja bija
palikusi kāda no pirmskara laika. Bet tā jau bija ar visu. Tāpat
arī slidas sēja pie vāļinkiem.
Tas bija periods, kuram labāk
nekad mūžā neatkārtoties.
Pēckara gadi, tas bija baigi. Bet
tik un tā puikas tur ņēmās un
kaut ko taisīja. Vienīgais, kas
tad bija (smejas), man liekas,
ka bija daudz labākas ziemas.
Tas gan neattiecas uz futbolu,
bet tagad tās ziemas, velns
viņu zina, kur palikušas.
- Šo jautājumu jau esmu
uzdevis gan diriģentam
Kasparam Ādamsonam, gan
Tomam Grēviņam, proti,
kāda mūzika, jūsuprāt, vislabāk piestāv futbolam?
aprīlis 2016 | www.lff.lv