Aleksandrs Vanags (pirmajā rindā, ceturtais no kreisās, tur trofeju) pēc
Francijas kausa izcīnīšanas ar Strasbūras “Racing club“ 1951. gadā.
nokļūt uz Berlīnes Olimpiskajām spēlēm.
Kā pats Baumanis stāstīja, olimpiska-
jā aizņemtībā viņš par šo solījumu esot
aizmirsis, līdz viņu sasniedza telegram-
ma no „Vanadziņa”, kurā bijis rakstīts:
„Uzvarējām ar 3:1, gai du braukšanas biļe-
ti.” Tā pēc pāris dienām jaunais futbolists
jau atradās olimpisko spēļu burzmā. Kā
rakstīja Baumanis, tad redzētais esot at-
stājis milzīgu iespaidu uz jauno sportis-
tu, liekot saprast, ka viņš vēlas visu dzīvi
veltīt sportam un fiziskajai audzināšanai.
Iespējams, tas bija arī viens no pamudinā-
jumiem, kāpēc Vanags iestājās Fiziskās
audzināšanas institūtā, kuru absolvēja
1939. gadā, iegūstot trenera kvalifikāciju,
kas viņam ļoti palīdzēja turpmākajos dzī-
ves gados. Vanags bija viens no Rīgas ASK
pamatvērtībām, un, lai arī komanda valsts
čempionātā spēlēja salīdzinoši veiksmīgi,
čempionu titulu kopā ar komandu Alek-
APRĪLIS 2015 | www.lff.lv
sandram izdevās izcīnīt tikai 1942. un 1943.
gadā, kā arī 1941. gadā, kad viņš spēlēja ko-
mandā „Bekona eksports”, ar 11 precīziem
sitieniem, kļūstot arī par čempionāta re-
zultatīvāko spēlētāju. Kara apstākļu dēļ
meistarsacīkšu norise tika grozīta un
pielāgota tā brīža apstākļiem, piemēram,
1943. gadā notika tikai viens spēļu riņķis,
un ASK čempionu titulu ieguva, nospēlējot
tikai 6 spēles. Arī šajā īsajā sezonā Vanags
bija veiksmīgākais uzbrucējs - ar 7 gūtiem
vārtiem.
A.Vanags 1946. gadā pārcēlās
uz Franciju, kur sāka spēlēt
Strasbūras futbola klubā
“Racing Club”
Latvijas izlasē viņa pirmā spēle notika
1937. gadā, kad diemžēl komanda piekāpās
Vācijai ar rezultātu 1:3. Lai arī pastāvošās
politiskās situācijas dēļ Vanagam izlasē
izdevās nospēlēt tikai 13 spēles, ikkatrā
no spēlēm viņš pierādīja, ka ir viens no
izlases spēcīgākajiem balstiem. Šis laika
posms izlasei bija salīdzinoši veiksmīgs
(1938. gadā valstsvienība nezaudēja ne-
vienā spēlē), un avīze „Sporta Pasaule”
starptautiski veiksmīgās spēles komentē-
ja, uzsverot to, ka Latvijas izlases spēlētāji
pēc tam, kad bija iepazinušies ar „izrekla-
mētajiem” ārvalstu spēlētājiem, uz lauku-
ma ieguva papildu pašapziņu, nezaudē-
jot ticību sev un iespējamajai uzvarai.
„Vanadziņš” izlasē bija viens no visuzti-
camākajiem vārtu guvējiem, un vislabākā
saspēle izlasē viņam izdevās ar Ēriku Rai-
steru. Viņš spēlēja Rīgas Futbola klubā, ko-
mandā, ar kuru Rīgas ASK vienmēr bija ļoti
sīvas spēles valsts čempionātā, tomēr tas
netraucēja izlases rindās viņiem abiem
izcili saspēlēties. Diemžēl Ēriks Raisters
1941. gadā pazuda bez vēsts pēc tam, kad
bija devies uz fronti. Aleksandrs Vanags
piedalījās arī pēdējā Latvijas valstsvienī-
bas spēlē, kura notika 1940. gada 18. jūli-
jā Tallinā. Šo spēli Latvijas izlase zaudēja
ar rezultātu 1:2, bet tā ikviena klātesošā
atmiņā iespiedās ar latviešu un igauņu
kopības sajūtu, dziedot abu valstu himnas,
lai arī padomju karaspēks tai brīdī jau bija
ieņēmis gan Latvijas, gan Igaunijas teri-
torijas. Aleksandrs Vanags piedalījās arī
1942. gada 3. augustā nedaudz savdabīgi
pieteiktajā spēlē Rīgā, JKS laukumā. Toreiz
Latvijas sporta vadītājs R. Plūme bija ie-
plānojis sarīkot futbola spēli starp Latvijas
un Igaunijas komandām, bet vācieši, kuri
tobrīd bija okupējuši Latviju, kategoris-
ki iebilda pret šādas spēles norisi. Vadība
izdomāja noformēt, ka spēle notiks starp
Rīgas un Tallinas komandām, un pret to
vāciešiem iebildumu nebija. Rīdzinieki šai
spēlē uzvarēja ar 4:0. Laika posmā, kad
Vācija bija okupējusi Baltijas valstis, šādi
noformētas spēles nebija retums.
Aleksandrs Vanags (pa kreisi)
APRĪLIS 2015 | www.lff.lv