Kurakinam, kurš salīdzinoši labi
tika galā ar saviem pienākumiem
Maķedonijā. Bet, pasarg’ Dievs, pirms
Euro 2016 kvalifikācijas mačiem kaut
kas notiek ar viņa vai Vladislava Gabova
veselību - un Paharam atkal būs jārisina
rēbuss, atkal būs kaut kas jāmaina un
varbūt atkal spēlētāji tā arī nepagūs
saprast savas lomas jaunos apstākļos.
Jā, ja labi grib, tur var spēlēt arī Rugins,
Roberts Savaļnieks, Andrejs Kovaļovs
un varbūt pat Aleksejs Višņakovs, bet
“ja labi grib” vēl negarantē, ka tas dos
vēlamo rezultātu “labu gribot”.
Latvijas nacionālas izlases spēlētāji pirms pārbaudes spēles ar
Maķedonijas izlasi.
jami zemāk. Arī pastāvīgs spiediens
uz pretinieku centra aizsargiem ļāva
biežāk kaut ko izveidot pie maķedoniešu
cietokšņa. Ja vērtē vārtu gūšanas
iespējas, tad Latvijas izlasei to bija
vairāk un labākas. Jā, kopumā bumbu
vairāk kontrolēja maķedonieši, taču, at-
skaitot centrējumus no flangiem, kurus
Latvijas izlases aizsargu trio lielākoties
“noslaucīja”, un apšaubāmi piešķirtu 11
metru soda sitienu, mājiniekiem nebi-
ja citu labu vārtu gūšanas iespēju. Pat
ar stūra sitieniem sarkanbaltsarkanie
šoreiz tika galā labāk nekā pagājušā
gada rudenī kvalifikācijas cikla beigās.
Taču vienalieta ir tikt pie iespējām, un
otra - izmantot tās. Un ar pēdējo varēja
sekmēties labāk.
Plāns A un B
Pirms spēles ar Maķedoniju un pat
vēl pagājušajā gadā Pahars ne reizi
vien piesauca komandas optimālā
spēlētāju izvietojuma meklējumus.
Sak’ - bieži nākas kaut ko mainīt, jo
neviena shēma neapmierina pilnībā.
5-3-2 problēma, pirmkārt, ir atbilstošu
spēlētāju trūkums - Latvijas futbo-
la vidē nav daudz potenciālu izlases
kandidātu, kuri varētu pretendēt uz
spēlēšanu atspārna pozīcijā jeb augstāk
nekā malējie aizsargi, bet zemāk nekā
malējie pussargi. Bravo debitantam
Otrkārt, slodze centra pussargiem un
tiem pašiem atspārniem ir milzīga.
Viņiem jāpagūst nosegt visu platību
no sava soda laukuma līdz pretinieku.
Un spēles beigās, pat ne pašās beigās,
bet jau ap otrā puslaika vidu, dažs labs
centra pussargs laukumā skrien, mēli
izkāris pār lūpu. Pat mazāku lauku-
ma platību nosedzošais Juris Laizāns,
spriežot pēc rudens spēlēm, var izturēt
tikai mazliet vairāk par puslaiku.
Artūrs Zjuzins arī klubā pieradis pildīt
citu lomu laukumā un veikt mazāku
darba apjomu.
Treškārt un, iespējams, vislielākā
problēma ir A un B plāna izmantošanas
sarežģījumi, ja gadījumā plāns A –
neielaist pirmajiem – nenostrādā.
Nonākšanai iedzinējos būtu jāmudina
ķerties pie B plāna īstenošanas, taču no
5-3-2 pārslēgties uz presingu īstenojošu
shēmu ir pagrūti. Tam nepieciešamas
vairākas, nevis tikai viena spēlētāju
maiņa. Turklāt, ņemot vērā darba
apjomu, kādu jāveic spēlē dažiem
atsevišķiem
futbolistiem,
dažas
spēlētāju maiņas jau ir ieplānotas
pirms spēles un nav atliekamas, ja
rezultāts kļūst nelabvēlīgs. Kad Latvijas
izlase spēlēja ar diviem vīriem katrā
no flangiem, tad trīs spēlētāju maiņas
visbiežāk tika atvēlētas uzbrucēju
un malējo pussargu pozīcijās. Tagad
gandrīz vienmēr jāmaina divi centra
pussargi un viens uzbrucējs. Un ja jau
pirms spēles skaidrs, ka tās maiņas
būs jāizdara, tad grūti runāt par spēles
plāna maiņu mača gaitā, sūtot laukumā
jaunus spēlētājus. Šādās situācijās
principā galvenā trenera iespējas variēt
ar spēlētāju izvietojumu un shēmu ir
praktiski minimālas.
Tas pats par sevi nebūtu nekas traks,
ja pamata izvietojums būtu pietiekami
elastīgs, taču tā nav. Tāpēc redzam, ka
nepieciešamības gadījumā Pahars ir
spiests izmantot nevis plānu B, bet gan
plānu Ā – nelielu variāciju iepriekšējam
variantam. Tā,