visu atcerēties.
- Spēle pret Čehiju bija labā līmenī.
Atceros, kā vienā sarunā pēc spēles ar
Čehiju kāds žurnālists atļāvās pateikt
Starkovam, ka “pie otriem zaudētajiem vārtiem kāda kļūda bija Zemļinskim, sita ārā bumbu un pretiniekam uz kājas”, un Starkovs kā ar nazi
nogrieza: “Ziniet, man nav svarīgi,
kurš un kā kļūdījās. Man ir svarīgi, kā
mēs kopumā spēlējām un kā mēs izskatījāmies. Viss, kas tur bija, tas bija
futbols.” Man ļoti patika šī diplomātiskā atbilde. Par spēli pret Vāciju nemaz
nerunājot. Ja mēs nebūtu tik labi nospēlējuši ar Vāciju, kaut arī rezultāts
bija 0:0, tad Vācijas valstskomandas
treneris Rūdijs Fellers nebūtu darbu
zaudējis pēc šīs spēles. Mēs zinām, cik
vācieši ilgi saglabā un uzticas saviem
treneriem. Un te atbrauc Latvija un
izrok bedri izlases trenerim Felleram.
Tas tik ir numurs! Bez saviļņojuma
par šo nemaz nevar runāt, tās ir tādas
prieka dienas.
- Vēl kādreiz ir bijušas tādas sajūtas
par Latvijas futbolu?
Es vienmēr atceros, kā Skonto aizbrauca Eiropas kausā spēlēt pret
Barselonu (1997./98. gada sezonā).
Barselonas galvenais treneris bija
Luijs Van Gāls un Skonto treneris bija
Aleksandrs Starkovs. Barselonā – tur
es biju klāt. Esmu daudzās komandās
bijis un pavadījis gan kā darbinieks,
gan kā žurnālists, un es zinu, ka nav
ko līst klāt futbolistam un trenerim ar
kaut kādiem dumjiem jautājumiem,
piemēram, “kā jūs domājat šodien
nospēlēt?” (smejas), “vai jums nevajadzētu viņu likt pa malu, bet otru par
uzbrucēju”. No viena otra trenera par
tādiem jautājumiem var pa aci dabūt,
ja viņš ir labi audzināts, tad viņš atgriezīs un pateiks kādu dumju atbildi,
un tad klāt vairs nelīdīsi. Bet, nu, man
ar Starkovu bija tāda saruna. Es viņam tā miermīlīgi ieteicos: “Nu, kā jūs
domājat, kā mēs spēlēsim ar Barselonu?” Viņš tā paskatījās uz mani, un es
maijs 2016 | www.lff.lv
padomāju, ka kaut ko indīgu pateiks
vai ar humoru, bet viņš atbildēja: “Jūs
ziniet, tā jau nav, ka viņiem aizsardzībā viss ir ideāli. Mēs mēģināsim šo un
to izmantot.” Es teicu “paldies un lai
veicas!”, bet domāju, nu, ko viņš man
tagad te stāsta. Barselona un mēs.
Ko tad nu mēs?! It sevišķi Barselonā.
Es domāju – Pujols, maziņš ar tiem
lielajiem matiem, ja mums būtu kāds
divmetrīgs centra uzbrucējs, tad mēs
mēģinātu pārmest pāri kaut kā. Bet,
redzi, viņš bija izdomājis, ka aizsargiem nākšana atpakaļ un segšana nav
laba. Tas jau daudziem lielajiem, stiprajiem klubiem. Madridei tāpat. Kādreiz aizsardzībā ir tāds juceklis, jo viņi
ir pieraduši un sapirkuši tādus trakos
vārtu sitējus, kas var katrā laikā iesist
vairāk nekā ielaist. Nu un tā spēle. Babičevam labākais vārtu guvums dzīvē,
kā ņēma bumbu un sita, tā – gols. Mēs
tur visi mēmi palikām. Pēc tam 2:1
puslaika sākumā. Labi – 2:2. Ja Stepanovs kaut kādā afektā nebūtu ar roku
nospēlējis savā soda laukumā, pēdējā
minūtē, tad nebūtu 2:3 zaudējuši. Un
tajā brīdī domās atgriezos pie Starkova kā trenera analīzes un secināju,
ka viņam bija taisnība. Mēs viņiem
varējām iesist divus vārtus no spēles,
bet viņi mūs ar vienpadsmitnieku
vinnēja. Pret Chelsea arī bija ļoti laba
spēle (1999./2000. gada sezonā – aut.
piez.). Mājās nospēlējām ar viņiem
0:0. Tagad mēs varētu nospēlēt tā?
Londonā zaudējām, jo sarkano kartīti
dabūja lietuvietis Andrejs Tereškins un
ar to tā spēle sajuka. Daudzi teica, ka
Chelsea būs čempioni tajā gadā, ļoti
laba komanda bija salasīta. Tās spēles,
arī pret Milānas Inter, ir kā sapnī.
- Tikko trīs vecākās Latvijas izlases
izcīnīja trīs Baltijas kausus. Kā jums
patika spēles?
- Es biju klāt Latvijas U19 izlases spēlēs, un es gribu izdarīt tādu secinājumu. Es no viņiem jutu kaut ko tādu,
ko agrāk nebiju jutis. Es to vairākiem
cilvēkiem teicu. Visās vecuma grupās