federācijā gan par sekretāru,
gan par tiesnešu komitejas
priekšsēdētāju... tikai kādus
35 gadus. Un man dzīvē bija
divi sapņi. Es gribēju piedzīvot to brīdi, kad Latvijas
izlase iekļūst Eiropas vai
Pasaules kausa izcīņas finālturnīrā, un otrs sapnis bija,
kad kāds no Latvijas tiesnešiem, ar latvisku uzvārdu,
viņš var būt arī ne-latvietis, bet, lai būtu ar latviešu
uzvārdu, lai viņš cilvēkiem
varētu pateikt, ka viņš ir no
Latvijas. Būtu tiesnesis, kas
tiesā valstssacīkstes augstākajā līmenī. Ne jau pasaules
kausa izcīņas finālu, bet
vismaz pieklājīgā turnīrā, lai
viņš tur būtu un reprezentētu mūsu valsts futbolu. Bet,
runājot par EURO 2004, tad
tas ir “sapnis vasaras naktī”.
Tas toreiz bija tik skaisti, tik
saviļņojoši un tik labi, un tik
negaidīti, apmierinājums un
laimes sajūta, ka ne ar ko
maijs 2016 | www.lff.lv
citu nevar salīdzināt. Es pat
nevaru to pateikt. Tas brīdis,
kad Latvijas komanda iesoļoja laukumā un stadions bija
pilns. Vienalga kurā spēlē –
pret Čehiju, Vāciju vai Nīderlandi. Un kad spēlēja Latvijas
himnu, un tā publika bija
ārkārtīgi interesanta pēc
“(..) viņš atbildēja: “Jūs
ziniet, tā jau nav, ka
viņiem aizsardzībā viss ir
ideāli. Mēs mēģināsim šo
un to izmantot.”
sastāva, bija tik internacionāla, kāda Latvijā nekur un
nekad nav bijusi. Bija tāds
pacilāts gars un aizkustinājums. Un šeit bija tas, kā daži
labi raksta to nodeldēto frāzi
– “iekniebt sev, lai noticētu”,
ka tiešām esmu te. Un tad es
skatījos uz mūsu zēniem un
domāju, vai viņi maz saprot,
kur ir tikuši. Runājot par
spēli ar Vāciju. Es ticēju, ka
mēs uzvarēsim Vāciju. Kāpēc
es ticēju? Tāpēc ka es redzēju
Verpakovska gājienus starp
tiem aizsargiem, kur viņu
turēja aiz visām iespējamām
vietām. Un tie bija absolūtā
panikā, un pa diviem trijiem.
Tiesnesis nenosvilpa, un tur
vairs neko nevar izdarīt. Tas
nav sīkums. Tas bija liels
pāridarījums mums, jo visa
vācu prese, visa pasaule no
neitrālām pozīcijām atzina,
ka tiesnesis neiedeva divos
gadījumos. Vismaz vienā
būtu iedevis. Pirmajā puslaikā es sēdēju aiz Koliņko
vārtiem. Atceros Igoru Stepanovu no pusaudža gadiem
– lēnais, klusais, ne parunāt,
ne uzbļaut. Kā viņš vadīja
to aizsardzību! Kā diriģents
ar izplestām rokām, kā viņš
kliedza uz mūsu spēlētājiem.
- Un tagad ir lepnums to