vairāk attīstīt sportisko pusi vai
vismaz pamēģināt, un vidusskolas pirmajā gadā pieteicos
„Skonto”.
- Cik tev tad bija gadu?
- Cik tur sanāk, laikam
piecpadsmit sešpadsmit. Tas
bija 2000., 2001. gads, jā. Un
tas ir simts gadu (smejas), nu
labi, varbūt ne simts, bet tieši
desmit gadu par vēlu, kad sākt
trenēties futbolā. Man vispār
bija milzīgs pārsteigums, ka es
tur pie trenera Beļajeva tiku
uzņemts komandā. Pāris pigori
man pirmajā iepazīšanās reizē
izdevās tīri labi un veiksmīgi.
Izdevās apčakarēt labu aizsargu,
kā es pēc tam sapratu, un iesist
banku... Un vispār tās pirmās
dienas un reizes bija diezgan
veiksmīgas. Bet, protams, ka
veiksme spīd līdz zināmai
robežai. Visi pārējie puiši komandā, lai gan mani vienaudži,
bija nopietni trenējušies jau no
piecu sešu gadu vecuma, nevis
– kā es – sākot no sešpadsmit.
Visu laiku, kamēr es mājās
spēlēju klavieres vai vijoli, vai
rakstīju kādu diktātu, vai klausījos mūziku, viņi attīstīja savu
spēli un savas prasmes, tāpēc,
protams, man bija grūti turēt
līdzi, kaut vai vienkārši sagatavotības ziņā. Jo spēlēt pagalmā
un spēlēt šādā līmenī ir tomēr
divas dažādas lietas.
- Kāpēc nesāki agrāk?
- Laikam bija skaidrs, ka tam
nebūs laika. Arī tad, kad es pēc
pamatskolas aizgāju uz komandu, man bija skaidrs, ka nekāds
futbolists nebūšu. Es vēl tajā
laikā uz treniņiem Mežaparkā
no Pārdaugavas braucu ar
ričuku, un pēc tam atkal dejūnijs 2015 | www.lff.lv
vos spēlēt klavieres vai uz kora
mēģinājumu. Tajā laikā mācījos
vidusskolā un bieži vakaros bija
mēģinājumi, turklāt vēl strādāju
Latviešu biedrības namā tēta
vadītajā korī par kormeistaru.
Tad nu es tur atbraucu tāds
sasvīdis un noguris, un slapjš,
nedaudz nomazgājos un centos
būt kaut cik svaigs uz konkrēto
mēģinājumu. Tas bija grūti gan
fiziski, gan laika ziņā; apvienot
praktiski neiespējami.
- Cik ilgi tu tādā režīmā izturēji?
- Es izturēju gandrīz vienu
sezonu. Rudenī iestājos komandā, bet jau pavasarī man
“Es vienmēr esmu
ļoti optimistiski
noskaņots, un arī
šoreiz varu teikt,
ka ceru uz mūsējo
uzvaru ar 2:1.”
bija skaidrs, ka ir jāizvēlas viens
vai otrs. Ja es tiešām būtu kaut
kādu iemeslu dēļ iekļuvis šajā
sistēmā piecu vai sešu gadu
vecumā, tad atkal piecpadsmit
sešpadsmit gadu vecumā man
varbūt būtu sajūta, ka jāpamēģina klavierspēle vai vijoles spēle.
Un arī saprast, ka, ja tu to vēlies
darīt hobija līmenī, tad, protams, nekādu problēmu, bet nav
iespējams abas lietas censties
darīt profesionāli.
- Varbūt no tavas komandas ir
kāds, kurš tagad spēlē futbolu
nopietnā līmenī?
- Kaut kā īsti neesmu izsekojis
līdzi visām virslīgas gaitām,
tiesa, arī pēc sejām un uzvārdiem vairs tā īsti neatceros, bet
kāds noteikti spēlē. Beļajevu vēl
nesen redzēju Skonto stadionā,
taču, ja būtu gājis klāt, diez vai
viņš mani atcerētos.
- Aizgāji mūzikas ceļu, taču
futbols no tavas dzīves nav
pazudis. Cik ļoti daudz tas vēl
spēj iespraukties tavā ikdienā?
- Šobrīd vairāk diemžēl kā
līdzjutējam, mazāk kā aktīvam
spēlētājam. Pirms pāris gadiem
tas vēl bija samērā aktīvi, kad
ar Studentu kluba komandu
spēlēju futzāla turnīros. Pēdējā
laikā lielākoties uzspēlēju vasarā
pludmalē vai ar draugiem,
noīrējot kādu sporta laukumu.
Bet kā līdzjutējs esmu aktīvs un
futbolu skatos samērā