kori himnu neesmu dziedājis, tāpēc nezinu, kā tas būtu.
(Smaida.)
- Sports un mūzika, futbols un
mūzika noteikti ir savā veidā
saistīti, uz ko norāda gan
daudzo futbolistu aizraušanās
ar mūziku, gan otrādi. Kas, tavuprāt, veido šo saikni?
- Tā, man šķiet, ir enerģijas
izlāde vai, drīzāk, enerģijas
apmaiņa. Mūzikas ziņā tā ir
iekšējā enerģija un garīgs spēks,
ko mūziķis ieliek radīšanas
procesā, savukārt sportā tas ir
vairāk tāds fizisks ieguldījums,
protams, kombinācijā ar prātu
un galvu, jo bez saprašanas un
meistarības tam īsti nav jēgas.
Meistarība, manuprāt, ir tas,
kas vienādi raksturo izcilus
mūziķus vai izcilus futbolistus,
jo ar talantu vien nevar, ir arī
jāstrādā un jābūt gan lielam
fiziskam, gan garīgam spēkam.
Tas ir mīts, ka mūziķim vajadzīgs tikai garīgais spēks,
nevis fiziska piepūle. Gan
dziedātājam, gan diriģentam
ir nepieciešama laba fiziskā
kondīcija un gatavība, tāpat arī
instrumentālistam orķestrī. Tur
ir ko „turēt”, dziedot vai spēlējot
vērienīgus skaņdarbus.
- Tieši pats pieminēji fiziskās
sagatavotības nepieciešamību
abās sfērās. Kur tu nogursti
vairāk, spēlējot futbolu vai
vadot kori?
- Grūti pateikt. Nevaru teikt,
ka esmu bijis līdz spēku izsīkumam, varbūt arī vēl nav tie
gadi (iesmejas), bet esmu bijis
patiešām ļoti noguris – gan
fiziski, gan garīgi izlādējies pēc
koncerta vai pēc mēģinājuma,
turklāt tas notiek diezgan bieži.
Ja iesaisti sevi procesā par simts
procentiem, tā pa īstam, tad
nogursti. Es vienmēr, ja kaut ko
daru, tad cenšos tajā visā „būt
iekšā”, un tas izpaužas arī vērojot futbola spēli. Arī ja nepiedalos tajā, es ļoti dzīvoju līdzi,
un līdzcilvēki pat bieži saka, ka
„par traku”. Protams, arī sporta
ziņā, vienalga, vai runa ir par
futbolu, pludmales volejbolu
vai skvošu, ko pats nereti spēlēju, – ja sevi kārtīgi nodarbini,
tad nogursti. Bet pateikt, kas
nogurdina vairāk, laikam tomēr
nevaru.
ar savu ķermeni un elpu, un
zini, kurā brīdī vari uzforsēt
un kurā brīdī jānomierinās.
Tādā ziņā