11
braucu ar izlasi, tad tiešām sanāk tā – treniņš, treniņš, gulēt, ēst, treniņš, spēle… Tiesnešiem ir drusku
brīvāk. Tāpēc gribēju ceļot, izbaudīt, satikt jaunus
cilvēkus.
- Tiesāšana un FIFA licence bija viens no taviem
pirmajiem mērķiem?
- Pēc pirmā turnīra tas jau bija mērķis, ka 23 gadu
vecumā gribu tikt līdz FIFA licencei, braukt uz ārzemēm, palīdzēt galvenajiem tiesnešiem. Pēc pirmā
turnīra sapratu, ka vajag mēģināt, ka viss sanāks un
izdosies.
- 2011. gada 8. oktobrī kā tiesneša asistente debitēji Virslīgā. Kā atceries savas pirmās spēles
augstajā līmenī?
- Pirms spēles kājas trīcēja. Tas tiešām ir citāds līmenis nekā Pirmajā līgā. Ja zini, ko dari, tad jau nav tā,
ka vari kaut ko savārīt. Vienīgi skatītājiem bija interesanti, bet tas vienmēr ir savdabīgi. Pēc tam, kad
sportacentrs.com ieraudzīju ierakstu „Pirmoreiz
Latvijā Virslīgu tiesā sieviete”… Tad bija prieks.
- Juties īpaši, kad tevi šādi izceļ?
- Jā, tas bija labs.
- Cilvēkiem šādā situācijā var būt atšķirīga reakcija. Vai spēlētāji tevi uztvēra nopietni?
- Kā asistents īpašu atšķirību ne jūtu, jo principā
asistentu vidū vienlīdz labi tiesā gan vīrieši, gan sievietes. Tā pati Diāna Vanaga skrien ļoti ātri. Reizēm
viņa sprintus skrien ātrāk nekā džeki. Galvenais ir
redzēt līniju un vienādi skatīties un interpretēt. Grūtāk ir laukumā. Kad spēlētāji nāk strīdēties, tad ir
starpība, vai tur ir spēcīga vīriešu balss, kas pasaka
– „nē, jūs ar mani nerunāsiet, man bija taisnība” - vai
arī es tur kaut ko pačiepstu (smejas). Man patīk, ja
ceturtais tiesnesis ir spēcīgs vīrietis, tad viņš var no
laukuma malas pateikt tīri ar savu balsi – nomierināmies! Asistentiem ar to gluži nesanāk saskarties.
Vienkārši vajag pieņemt lēmumu, un šajā gadījumā
tas ir pareizs vai nepareizs. Ja spēlētājs nāk ar savām emocijām, tad jau tas ir galvenais tiesnesis, kas
ar to tiek galā. Tad reizēm liekas, ka man nedaudz
pietrūkst auguma, un es skatos no apakšas uz augšu
un saku „nedari tā!”, bet tas nāk ar pieredzi. Kad
sāku tiesāt, tad bija bijība pret spēlētājiem. Tagad, ja
zinu, ka man ir taisnība, tad man ir taisnība, un jūs
mani nepārliecināsiet par pretējo.
- Ceturtā tiesneša palīdzība nepieciešama arvien retāk?
- Atkarīgs no spēles. Reizēm tiešām spēlētāji ir ļoti
emocionāli, tāpēc, ja ir spēcīgs ceturtais tiesnesis,
tad tiešām palīdz, ja pasaka „kungi, nomierinieties,
lēmums bija pareizs”.
- Kas, tavuprāt, tiesnešiem ir jādara, lai iegūtu
jūlijs 2016 | www.lff.lv
spēlētāju cieņu?
- Jābūt maksimāli mierīgam. Jābūt pārliecinātam
par to, ka lēmums ir pareizs. Ja lēmums ir pareizs,
tad tur īsti nav par ko strīdēties. Ja kāds uzdod
jautājumu, tad jāspēj argumentēt un atbildēt, bet
tajā momentā nedrīkst iesaistīties diskusijās. Tas
nāk ar laiku, jo, kad sāku tiesāt laukumā, bija tā, ka
spēlētājs man pienāk klāt un kaut ko pajautā, man
gribējās izstāstīt un atrast pareizo punktu grāmatā,
kāpēc tas lēmums ir tieši tāds, bet ar laiku saproti,
ka tam nav jēgas. Ja spēlētājs kaut ko jautā, nevajag
uzreiz pagriezt muguru un skriet prom, bet var arī
mierīgi atbildēt uz jautājumu.
- Iespējams, vajadzētu iet pie vokālista. Man rādīti
arī elpošanas vingrinājumi, lai svilpe būtu pareiza.
Pie tā vēl ir jāstrādā.
- Kādas ir tavas attiecības ar asistentēm, ņemot
vērā, ka starptautiskos turnīros tev tiek piešķirtas asistentes no citām valstīm?
- Ar meitenēm no Latvijas man ir ļoti labas attiecības. Mēs ļoti labi saprotamies. Kad izejam
uz iesildīšanos, viņas jau zina, kāda būs programma, kas ir jādara, un arī spēles laikā zina, ko var
no manis sagaidīt. Nedaudz citādāk ir ar džekiem.
Pirmās līgas spēlēs ir asistenti-vīrieši. Starp tiem
ir jaunie, kas mani respektē, un ir Virslīgas asistenti, kuriem liekas, ka viņi ir nedaudz zinošāki un
gudrāki. Man ir respekts pret viņiem, jo viņi tomēr
ir Virslīgas asistenti. Ja jaunais klausīsies visā, ko
es saku, tad Virslīgas asistents iebildīs un piedāvās
rīkoties citādāk. Reizēm viņu padomi ir ļoti vērtīgi.
Ir tiesneši, kas uzskata, ka tikai viņiem ir taisnība.
Pirms spēles ir nelielas sapulces par spēli, un es kā
ceturtā tiesnese esmu redzējusi, kā tiesnesis asistentam saka – ja es esmu tuvāk, es pieņemu lēmumu,
ja es kļūdos, nelabo mani. Man liekas, ka tas viss,
ko mēs darām, ir tāpēc, lai spēle būtu maksimāli
godīga. Šajā gadījumā, ja es kļūdos, tad es sagaidu
no asistenta, ka viņš mani palabos. Vai arī, ja viņš
uzskata, ka tur bija sods, bet no manas pozīcijas tā
nelikās, tad video redzu, ka tur bija mana kļūda.
Man patīk, kad ir savstarpēja uzticība, jo tas ir ne
tikai asistents, bet arī cilvēks, kurš man palīdz. Es
maksimāli cenšos atbalstīt asistentus. Ja notiek
kliegšana uz viņiem, tad es skrienu un parunāju ar
spēlētāju. Ārzemēs ir dažādi asistenti, dažādas kultūras. Ir cilvēki no Serbijas, Islandes, Nīderlandes.
Katrs citādāk traktē sodus. Mēģinām pirms spēles
to izrunāt. Papildus tam es īpaši bieži netiesāju ar
komunikācijas sistēmu, tāpēc es bieži nerunāju. Kad
bija asistenti no ārzemēm, piemēram, no Nīderlandes, viņi [sistēmā] runāja visu laiku! Taču nav bijis
tā, ka man būtu problēmas ar asistentiem. Vairāk
bija nesaprašanās ar galveno tiesnesi, kad es biju
asistente. Galvenais tiesnesis parasti nospiež asistentu un pieņem lēmumu uz sevi.
- 2012. gadā tev piešķirts labākās asistentes tituls, bet jau nākamajā gadā ieguvi labākās tiesneses balvu. Sanāk, ka pāreja bija veiksmīga?
- Sākumā bija ļoti, ļoti grūti. Es nesapratu, uz
kurieni man jāskrien. Pie visām žestu kustībām, arī [pie darbībām] ar svilpi joprojām
jāpiestrādā. Pastāv dažādas variācijas, kas
spēlētājiem ir pavisam citāds signāls. 2013.
gadā, kad izlēmu, ka būšu laukuma tiesnese,
nācu un prasīju spēles. Tiesāju visu pēc kārtas –
jauniešu spēles, Otro līgu. Gada beigās, šķiet, deva
tiesāt arī Pirmo līgu. Tas bija apzināti - tiesāt maksimāli daudz spēles laukumā, kas dod maksimāli lielu pieredzi, līdz ar to arī sapratu, ko beidzot daru,
nevis vienkārši skrienu laukumā kādā virzienā.
- Pirms gada pēc U-17 Eiropas čempionāta
finālturnīra sievietēm vienā intervijā teici, ka
tev jāapgūst māksla pasniegt savus lēmumus publikai.
- To man teica viens no inspektoriem, ka jāiemācās pārdot savs lēmums. Pat ja lēmums
ir nepareizs, visiem jānotic, ka lēmums ir
pareizs. To visu panāk ar žestiem un visu
kompozīciju kopumā vai arī ar sadarbību
ar asistentiem, piemēram, auts ir nepareizs,
bet abi rāda vienu virzienu. Protams, tas
atkarīgs no situācijas. Ja lēmums ir galīgi
nepareizs, piemēram, 11 metru soda sitienā, kuru es nedodu, bet asistents redzēja,
ka bija, tad tur vajag iejaukties un izlabot.
Kad nosvilpj pārkāpumu, negaida un
uzreiz parāda kartīti. Ja to parāda pārliecinoši un ātri, tad arī publika novērtē, ka
tiesnesis to tiešām redzēja.
- Šajā virzienā notiek kaut kādi treniņi? Vai trenējies spoguļa priekšā,
atstrādājot konkrētus žestus, lai
izskatītos pārliecinošāk?
- Kaut kas ir darīts (smejas).
- Un ko dari ar balsi, lai to spēcinātu? Ej pie vokālista?
“Reizēm tiešām spēlētāji
ir ļoti emocionāli, tāpēc,
ja ir spēcīgs ceturtais
tiesnesis, tad tiešām
palīdz, ja pasaka „kungi,
nomierinieties, lēmums
bija pareizs”.”
- Kā uzturi balansu, lai nav tā, ka asistents kļūst
par galveno tiesnesi?
- Ir asistenti, kuriem patīk pieņemt lēmumu tiesnešu darbā. Tas viss tiek izrunāts pirms spēles, kāda
ir atbildības līnija. Ja es atrodos tuvāk momentam,
tad asistents uzgaidīs un paskatīsies, ko es domāju.
Ir bijušas situācijas, kad asistents rāda sodu, bet es
saprotu, ka nē, nebūs… Tad ir muļķīgi, ka galvenais
tiesnesis nospiež asistentu un pasaka, ka viņam nav
taisnība. Es cenšos izvairīties no tā. Man patīk, kad
spēlētāji spēlē. Ja ir strīdīga situācija, tad es atbalstīšu asistentu, lai nesamazinātu viņa autoritāti.
augusts 2016 | www.lff.lv