Celtnieka komandā. Toreiz
kļuvu par komandas tās
sezonas trešo rezultatīvāko
spēlētāju. Pēc tam atradās
labāki uzbrucēji un es atgriezos aizsardzībā. Tā ir
pozīcija, kuru vienmēr esmu
vislabāk sapratis un kurā
esmu vislabāk juties.
- Jūs pats nākat no Daugavpils?
- Es tiku ieņemts Daugavpilī.
(Smejas.) Bet tad mans tēvs,
kurš bija militārpersona,
tika nosūtīts uz tādu Krievijas pilsētu kā Viborga, kas
atrodas netālu no Sanktpēterburgas. Tur es arī piedzimu. Pēc tam aizbraucām uz
Turkmenistānu, futbolu sāku
spēlēt Krasnovodskā – tādos
ļoti smilšainos laukumos.
Tur nodzīvojām četrus gadus,
un, kad man bija deviņi gadi,
vecāki atgriezās Daugavpilī.
Tur es arī tā pa īstam sāku
trenēties futbolā. Atceros, ka
mamma man toreiz meklēja skolu un es vēl lūdzos, lai
tikai neaizmirst pierakstīt arī
futbola sekcijā. (Smejas.)
- Ar ko no vēlāk pazīstamiem spēlētājiem toreiz
kopā trenējāties?
- Ar Jurģi Pučinsku un Mihailu Ziziļevu.
- Bijāt viens no pirmajiem
Latvijas spēlētājiem, kurš
sāka spēlēt augstā līmenī,
deviņdesmito gadu beigās
aizbraucot uz Krievijas
Premjerlīgu, uz Ņižņijnovgorodas Lokomotiv komandu.
- Jā, tur nospēlēju vienu
sezonu un pārgāju uz Vladikaukāzas Alania. Tur gan
aizvadīju tikai divus mačus,
jo komandai pusgada laikā
nomainījās trīs treneri.
AUGUSTS 2015 | www.lff.lv
Krievijā spēlēt ir grūti. Ja esi
leģionārs, tev ir jābūt superzvaigznei, kura ir nopirkta
par miljoniem, vai arī tevi
uzaicina pazīstams treneris.
Pēc Alania Premjerlīgā vairs
nespēlēju, tomēr divas sezonas pavadīju 1. līgas komandā Astrahaņas Volgar GazProm. Tur man gāja ļoti labi,
komanda arī bija pietiekami
spēcīga, uz mačiem nāca pa
30 000 skatītāju. Mēs toreiz
cīnījāmies par iekļūšanu
Premjerlīgā, taču gubernators
pateica, ka augstākajai līgai
neesam gatavi... (Nopūšas.)
Diemžēl tas, ka neiekļuvām Premjerlīgā, nebija
atkarīgs no mums. Pēc tam
jau Starkovs mani uzaicināja uz Skonto un es atgriezos
“Mūsu mērķis nav
savākt naudu un
cīnīties par čempionu
titulu. Jau no paša
sākuma esam teikuši,
ka mēs veidojam
futbola akadēmiju.“
Latvijā.
- Citu variantu ārzemēs
nebija?
- No Rietumeiropas klubiem man nekad nav bijuši
piedāvājumi. Krievijā bija
viens – mani aicināja uz Voroņežas Fakel.
- Sarunas sākumā teicāt,
ka esat organizējis jaunu
komandu. Vai var teikt, ka
esat tas cilvēks, kurš ir uzbūvējis šodienas BFC Daugavpils?
- Laikam jau jāsaka, ka jā.
Protams, man ir palīdzējuši
domubiedri. Situācija nebi-
ja viegla, jo Daugavpilī
jau bija otra komanda,
ar kuru mums nebija tās
siltākās attiecības. Tur ļaudis
nodarbojās ar citām lietām,
taču dzīve salika visu pa
plauktiņiem. Tagad pilsētā
mēs esam palikuši vieni
paši. Kad sākām, neslēpām,
ka mūsu pamatuzdevums ir
jaunās paaudzes audzināšana, un domāju, ka viss rāda,
ka esam izvēlējušies pareizo
ceļu.
- Kāpēc šo sezonu jūsu lielā
komanda uzsāka ar ļoti
konkurētspējīgu sastāvu,
taču tagad tas vairs nav tik
stiprs?
- Mēs nekad neesam spīdējuši ar budžetu. Domāju, ka
plus mīnus šajā ziņā esam
pēdējie vai priekšpēdējie
Virslīgā. Tajā brīdī bijām
savākuši kaujas spējīgu
kolektīvu un uzlikām mērķi
– ceturto vietu un iekļūšanu
Eirokausos. Pēc pirmajām
spēlēm likās, ka to varam,
taču tālākais parādīja, ka
mums kaut kā tomēr pietrūkst. It kā spēles ziņā nevienam nepiekāpāmies, taču
vienmēr sanāca tā, ka kaut
kā pietrūka. Nostabilizējāmies sestajā vietā un pēc
divām neveiksmīgām spēlēm
ar Metta/LU un Spartaku
nolēmām, ka uzsvaru liksim
uz mūsu jaunatnes akadēmijas audzēkņiem, kuri līdz
tam bija spēlējuši mazāk.
Uzdevums ir neizkrist no
Virslīgas un dot viņiem
iespēju sajust sevi kā pilntiesīgiem šīs līgas dalībniekiem.
Un nākamsezon jau spēlēt
ar šiem puišiem. Savukārt
pieredzējušākajiem spēlētājiem pateicām, ka pārejam
uz amatieru režīmu, taču, ja
beigās tomēr izcīnām ceturto
AUGUSTS 2015 | www.lff.lv