komanda. Man bija piedāvājums no Igora Mališkova
doties uz turieni – mani
uzaicināja kā pieredzējušu
spēlētāju, kuram bija jākļūst
par komandas līderi un ap
sevi jāsaliedē jaunieši. Es
piekritu un atgriezos Daugavpilī.
- Izlasē jūs neņemt sāka
Jurijs Andrejevs?
- Nebija tā – ņemt vai
neņemt. Mums bija uzticības pilna saruna, un abi tā
nolēmām. Valsts izlasē nevienam nav jāspēlē bijušo
nopelnu dēļ, spēlējot izlasē,
tev sevi ir jāizspiež līdz pēdējai pilītei. Sarunas laikā
nonācām pie tā, ka man
vairs jauna izrāviena nebūs,
ka mans laiks izlasē ir pagājis. Pēdējais mačs bija pret
Vācijas U-21 izlasi un pēc tam
vairs tajā neesmu spēlējis.
- Jums arī vairs negribējās
spēlēt izlasē?
- Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Parasti ir tā – ja
spēlētāju vairs nesauc uz
izlasi, viņš apvainojas un
uzskata, ka viņa talanti
nav novērtēti. Taču es visu
ļoti labi sapratu un nekāda aizvainojuma nebija.
Pie šī lēmuma nonācām
kopā ar treneri. Tas bija
pareizs brīdis, lai aizietu.
Atceros, ka reiz sēdējām
kopā ar Starkovu un Mihailu
Zemļinski. Starkovs jautāja,
ko domājam darīt pēc karjeras beigām. Miša teica, ka
gribētu būt treneris, bet es
atbildēju, ka treneris negribu
būt viennozīmīgi. Ne katrs
labs spēlētājs var būt labs
treneris. Jau toreiz teicu, ka
es vislabprātāk kļūtu par futbola menedžeri, administratoru. Ka tā ir joma, kas man
AUGUSTS 2015 | www.lff.lv
būtu vispiemērotākā. Un
tagad, atskatoties pagātnē,
domāju, ka tas bija pareizs
lēmums. Esmu komandas
direktors, esmu atbildējis
par sportu Daugavpilī, organizējis jaunu komandu.
- Kura, jūsuprāt, tajā ciklā,
kad iekļuvām finālturnīrā,
bija atslēgas spēle?
- Tas ir strīdīgs jautājums.
Par atslēgas spēli var nosaukt arī maču pret Sanmarino, kurā uzvaru izrāvām
pēdējās mača sekundēs.
Ja nebūtu tās uzvaras,
iespējams, mums par visu
“Uzbrucēji ir
teikuši, ka biju ļoti
pretīgs aizsargs.“
būtu bijis jāaizmirst. Taču es
vairāk pieturos pie domas,
ka nebija tādas vienas atslēgas spēles. Svarīgs bija katrs
mačs. Tas pats mājas mačs
pret Zviedriju, kuru nospēlējām 0 pret 0, bija ļoti svarīgs,
jo iedeva mums pārliecību. Jo
zviedri toreiz neko ar mums
nevarēja izdarīt.
- Kad pats noticējāt, ka
varam iekļūt finālturnīrā?
- Mēs neesam tā komanda,
kura var būvēt ilgtermiņa
mērķus. Mums ir jākoncentrējas uz katru atsevišķu
maču. Un pēc tā beigām tas
jāaizmirst un jākoncentrējas
jau uz nākamo. Mums ir jāiet
soli pa solim. Un tas toreiz
deva augļus. Ja mēs pirms
pēdējās spēles pret Zviedriju
būtu sākuši domāt par to,
kā piedalīsimies pārspēlēs,
nekādu maču pret Turciju
mums nemaz nebūtu bijis.
Taču mēs to nedarījām un
visu laiku koncentrējāmies
uz konkrēto spēli.
- Kad mājās ar rezultātu 0
pret 2 zaudējāt Polijai, nelikās, ka viss ir zaudēts?
- Es diskvalifikācijas dēļ tajā
mačā piedalīties diemžēl
nevarēju. Tā tajā ciklā bija
vienīgā spēle, kurā nepiedalījos. Tomēr nekādas nolemtības sajūtas nebija, kā jau
teicu – mēs gājām no mača
uz maču.
- Vai jūtaties kā Latvijas futbola leģenda?
- Nē, nepavisam nejūtos. Mēs
nebijām zvaigžņu komanda.
Mūsu spēks bija vienotībā.
Mēs viens otru pazinām, un
tā bija viena no mūsu panākumu galvenajām atslēgām.
Pat tie spēlētāji, kuri tobrīd
nespēlēja Skonto, vienalga
bija izgājuši šī kluba skolu.
Šķiet, tikai Dzintars Zirnis
un Andrejs Prohorenkovs
nekad nebija spēlējuši Skonto. Turklāt mēs nebijām tikai
komandas biedri, mēs varējām draudzēties un pavadīt
laiku kopā arī ārpus futbola.
Tas ļoti palīdzēja.
- Savu pirmo spēli izlasē
atceraties?
- Jā, tā notika vēl Jāņa Giļa
laikos. Tiku izsaukts uz Baltijas kausa izcīņu, kas notika
Viļņā un devos laukumā uz
maiņu mačā pret Lietuvu.
Mani aicināja arī Revazs
Dzodzuašvili un Garijs Džonsons, taču par pamatsastāva
spēlētāju kļuvu pie Aleksandra Starkova.
- Kura, pēc paša domām,
ir jūsu labākā un spilgtākā
spēle izlases sastāvā?
- Ņemot vērā, ka esmu
aizsargs, es teiktu, ka tās
ir visas spēles, kurās mēs
neesam ielaiduši vārtus. Mēs
nekad neesam bijuši grandi,
un sausā spēle vienmēr bijusi kaut kas nozīmīgs.
- Jums izlases rindās nav
nevienu vārtu. Tas nozīmē,
ka kopumā bijāt tendēts
izteikti uz aizsardzību?
- Kad man jautā, vai es savā
karjerā kaut ko nožēloju,
atbildu, ka vienu lietu – to,
ka izlases sastāvā tā arī
neizdevās gūt nevienus vārtus. Iespējas man, protams,
bija, tomēr iesist nesanāca.
Te jāņem vērā arī tas, ka
vienmēr, kad tika izspēlētas
standarta situācijas, Starkovs
man lūdza palikt kā pēdējam
aizsargam. To viņš skaidroja ar to, ka uzticas man un,
ja pretinieki metīsies ātrā
pretuzbrukumā, es vislabāk
spēšu to izjaukt.
- Kādas bija jūsu kā aizsarga stiprās puses?
- (Iesmejas.) Uzbrucēji ir
teikuši, ka biju ļoti pretīgs
aizsargs. Ļoti durstīgs, ļoti
neatlaidīgs un kaut kādā
ziņā arī netīrs. Taču netīrs
ne tādā ziņā, ka es būtu
rupjš, bet tādā, ka kā lipeklis
piesūcos pie pretspēlētāja un
neļāvu viņam spēlēt.
- Tomēr kartīšu jums nebija
daudz.
- Nē, nemaz tik daudz nebija. Ar katru gadu krājoties
pieredzei, kartīšu man palika
mazāk un mazāk.
- Kā vispār kļuvāt par
aizsargu?
- Es