Latvijas Futbols Jūlijs/Augusts 2015 | Page 40

komanda. Man bija piedāvājums no Igora Mališkova doties uz turieni – mani uzaicināja kā pieredzējušu spēlētāju, kuram bija jākļūst par komandas līderi un ap sevi jāsaliedē jaunieši. Es piekritu un atgriezos Daugavpilī. - Izlasē jūs neņemt sāka Jurijs Andrejevs? - Nebija tā – ņemt vai neņemt. Mums bija uzticības pilna saruna, un abi tā nolēmām. Valsts izlasē nevienam nav jāspēlē bijušo nopelnu dēļ, spēlējot izlasē, tev sevi ir jāizspiež līdz pēdējai pilītei. Sarunas laikā nonācām pie tā, ka man vairs jauna izrāviena nebūs, ka mans laiks izlasē ir pagājis. Pēdējais mačs bija pret Vācijas U-21 izlasi un pēc tam vairs tajā neesmu spēlējis. - Jums arī vairs negribējās spēlēt izlasē? - Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Parasti ir tā – ja spēlētāju vairs nesauc uz izlasi, viņš apvainojas un uzskata, ka viņa talanti nav novērtēti. Taču es visu ļoti labi sapratu un nekāda aizvainojuma nebija. Pie šī lēmuma nonācām kopā ar treneri. Tas bija pareizs brīdis, lai aizietu. Atceros, ka reiz sēdējām kopā ar Starkovu un Mihailu Zemļinski. Starkovs jautāja, ko domājam darīt pēc karjeras beigām. Miša teica, ka gribētu būt treneris, bet es atbildēju, ka treneris negribu būt viennozīmīgi. Ne katrs labs spēlētājs var būt labs treneris. Jau toreiz teicu, ka es vislabprātāk kļūtu par futbola menedžeri, administratoru. Ka tā ir joma, kas man AUGUSTS 2015 | www.lff.lv būtu vispiemērotākā. Un tagad, atskatoties pagātnē, domāju, ka tas bija pareizs lēmums. Esmu komandas direktors, esmu atbildējis par sportu Daugavpilī, organizējis jaunu komandu. - Kura, jūsuprāt, tajā ciklā, kad iekļuvām finālturnīrā, bija atslēgas spēle? - Tas ir strīdīgs jautājums. Par atslēgas spēli var nosaukt arī maču pret Sanmarino, kurā uzvaru izrāvām pēdējās mača sekundēs. Ja nebūtu tās uzvaras, iespējams, mums par visu “Uzbrucēji ir teikuši, ka biju ļoti pretīgs aizsargs.“ būtu bijis jāaizmirst. Taču es vairāk pieturos pie domas, ka nebija tādas vienas atslēgas spēles. Svarīgs bija katrs mačs. Tas pats mājas mačs pret Zviedriju, kuru nospēlējām 0 pret 0, bija ļoti svarīgs, jo iedeva mums pārliecību. Jo zviedri toreiz neko ar mums nevarēja izdarīt. - Kad pats noticējāt, ka varam iekļūt finālturnīrā? - Mēs neesam tā komanda, kura var būvēt ilgtermiņa mērķus. Mums ir jākoncentrējas uz katru atsevišķu maču. Un pēc tā beigām tas jāaizmirst un jākoncentrējas jau uz nākamo. Mums ir jāiet soli pa solim. Un tas toreiz deva augļus. Ja mēs pirms pēdējās spēles pret Zviedriju būtu sākuši domāt par to, kā piedalīsimies pārspēlēs, nekādu maču pret Turciju mums nemaz nebūtu bijis. Taču mēs to nedarījām un visu laiku koncentrējāmies uz konkrēto spēli. - Kad mājās ar rezultātu 0 pret 2 zaudējāt Polijai, nelikās, ka viss ir zaudēts? - Es diskvalifikācijas dēļ tajā mačā piedalīties diemžēl nevarēju. Tā tajā ciklā bija vienīgā spēle, kurā nepiedalījos. Tomēr nekādas nolemtības sajūtas nebija, kā jau teicu – mēs gājām no mača uz maču. - Vai jūtaties kā Latvijas futbola leģenda? - Nē, nepavisam nejūtos. Mēs nebijām zvaigžņu komanda. Mūsu spēks bija vienotībā. Mēs viens otru pazinām, un tā bija viena no mūsu panākumu galvenajām atslēgām. Pat tie spēlētāji, kuri tobrīd nespēlēja Skonto, vienalga bija izgājuši šī kluba skolu. Šķiet, tikai Dzintars Zirnis un Andrejs Prohorenkovs nekad nebija spēlējuši Skonto. Turklāt mēs nebijām tikai komandas biedri, mēs varējām draudzēties un pavadīt laiku kopā arī ārpus futbola. Tas ļoti palīdzēja. - Savu pirmo spēli izlasē atceraties? - Jā, tā notika vēl Jāņa Giļa laikos. Tiku izsaukts uz Baltijas kausa izcīņu, kas notika Viļņā un devos laukumā uz maiņu mačā pret Lietuvu. Mani aicināja arī Revazs Dzodzuašvili un Garijs Džonsons, taču par pamatsastāva spēlētāju kļuvu pie Aleksandra Starkova. - Kura, pēc paša domām, ir jūsu labākā un spilgtākā spēle izlases sastāvā? - Ņemot vērā, ka esmu aizsargs, es teiktu, ka tās ir visas spēles, kurās mēs neesam ielaiduši vārtus. Mēs nekad neesam bijuši grandi, un sausā spēle vienmēr bijusi kaut kas nozīmīgs. - Jums izlases rindās nav nevienu vārtu. Tas nozīmē, ka kopumā bijāt tendēts izteikti uz aizsardzību? - Kad man jautā, vai es savā karjerā kaut ko nožēloju, atbildu, ka vienu lietu – to, ka izlases sastāvā tā arī neizdevās gūt nevienus vārtus. Iespējas man, protams, bija, tomēr iesist nesanāca. Te jāņem vērā arī tas, ka vienmēr, kad tika izspēlētas standarta situācijas, Starkovs man lūdza palikt kā pēdējam aizsargam. To viņš skaidroja ar to, ka uzticas man un, ja pretinieki metīsies ātrā pretuzbrukumā, es vislabāk spēšu to izjaukt. - Kādas bija jūsu kā aizsarga stiprās puses? - (Iesmejas.) Uzbrucēji ir teikuši, ka biju ļoti pretīgs aizsargs. Ļoti durstīgs, ļoti neatlaidīgs un kaut kādā ziņā arī netīrs. Taču netīrs ne tādā ziņā, ka es būtu rupjš, bet tādā, ka kā lipeklis piesūcos pie pretspēlētāja un neļāvu viņam spēlēt. - Tomēr kartīšu jums nebija daudz. - Nē, nemaz tik daudz nebija. Ar katru gadu krājoties pieredzei, kartīšu man palika mazāk un mazāk. - Kā vispār kļuvāt par aizsargu? - Es