LATVIJAS
FUTBOLA
LEĢENDA
bez cerības
un ticības nevar
TEKSTS: ĢIRTS AUGSTKALNS
FOTO: NORA KREVŅEVA, LFF ARHĪVS
Aleksandrs Isakovs bija neatņemama Euro 2004 leģendārās
komandas sastāvdaļa. Viņš varbūt nebija spožs un visiem laukumā
uzreiz pamanāms, tomēr tikt garām sīkstajam aizsargam spēja
vien retais. Pret viņu kā pret sienu atdūrās arī Eiropas labākie
spēlētāji, un bez Isakova tā laika izlase būtu pavisam citāda. Tagad
Isakovs Daugavpilī ir izveidojis vienu no Latvijas lielākajām futbola
akadēmijām, un var diezgan droši prognozēt, ka par viņa puišiem,
tāpat kā savulaik par viņu pašu, vēl dzirdēsim.
Un tie noteikti nebūs tie klusākie vārdi.
Aleksandrs
isakovs
AUGUSTS 2015 | www.lff.lv
- Sāksim ar patīkamo. Vai
Euro 2004 vēl mēdzat atcerēties?
- Protams. To nav iespējams
neatcerēties. Tas vienmēr paliks manā atmiņā un nebūtu
pareizi to aizmirst. Iespējams, ka, ja tu piedalies vienā
lielā turnīrā pēc otra, tas viss
sajaucas kopā. Taču manā
karjerā tāds notikums bijis
tikai viens, tāpēc to atceros
ļoti labi.
- Finālturnīru atceraties vienkārši kā lielu un
nozīmīgu notikumu vai
joprojām domājat par to, ko
varējām izdarīt labāk?
- Tas, ko varējām izdarīt
labāk, ir bezgalīga tēma.
Turklāt tas neattiecas tikai
uz Euro 2004 – par to var
runāt pēc katra mača. Taču
šajā gadījumā kaut ko pārtaisīt nevar – tas bija brīnums, tas notika, un neko
mainīt vairs nav iespējams.
To malt galvā vairs nav jēgas
– kā mēs toreiz nospēlējām,
tā nospēlējām.
- Labi nospēlējāt vai tomēr
varējāt labāk?
(Ilgi domā.) Ja mēs būtu
izgājuši no grupas, tad varētu
teikt, ka nospēlējām ļoti labi.
Bet mēs neizgājām. Tomēr
kopumā, protams, ka turnīrs
bija ar plusa zīmi un tāpēc es
teikšu, ka nospēlējām labi.
Mēs tur nokļuvām, radījām
intrigu un piespiedām ar sevi