drošs, vai tas vēl kādreiz atkārtosies tuvāko
desmit – piecpadsmit gadu laikā, tas ir unikāls
notikums, mums ir jābrauc, mums tur ir jābūt
klāt. Tad nu mēs arī visa ģimene pastiprināti
sākām sekot līdzi. Un sapratu, ka pēc spēļu
vērošanas klātienē, tāda mēroga mačos,
fanošana vienkārši pielīp. Protams, ka caur
TV ekrānu tas ir citādi, bet, neskatoties uz to,
ka televīzijā visu pievelk tuvāk un ir labāka
iespēja visu redzēt, tik un tā klātienes sajūta
ir neaprakstāma. Kopš tā laika es sekoju līdzi
visiem Eiropas un Pasaules čempionātiem.
Pēdējā Pasaules čempionātā es redzēju visas
spēles.
- Tagad esi kļuvusi par
Futbola dienas vēstnesi, bet tie, kas futbolam
seko līdzi jau labu laiku,
noteikti tevi atceras no
Latvijas spēlēm Euro 2004.
Kā pati atceries to laiku?
- Tas bija pirms 11 gadiem,
tajā brīdī man bija 16 gadi,
tātad ļoti sen (smejas). Es
atceros to kā skolas laiku
un vasaras brīvlaiku, kurā
mēs ar ģimeni aizbraucām
uz futbolu. Turklāt līdz
Portugālei mēs aizbraucām
ar mašīnu. Es diezgan
spilgti atceros visas spēles.
Atceros to visu tā, it kā
tas būtu noticis varbūt ne
tikko, bet pagājušogad. Arī
sevi atceros pilnīgi citādi,
kā meiteni, skolnieci no
Jēkabpils. Es nekad mūžā
nevarēju iedomāties, ka
tas, ka tur esmu, nokļūs
līdz Rīgai un ka mani tur
kāds vispār nobildēs un
kaut kur ieliks.
AUGUSTS 2015 | www.lff.lv
- Tev kaut kur ir saglabātas visas tās avīzes?
- Jā, ir saglabātas un ne
tikai latviešu, bet arī vācu
un visādas citas, pat ungāru un pat grāmatas, kur uz
vākiem esmu uzdrukāta.
“(..) tajā brīdī
atkal pievelk manu
tuvplānu, kur es esmu
savilkusi lūpu un
raudu kā tāds
mazs bērns.”
- Latvijas presē nereti tiki
dēvēta par toreizējo Māra
Verpakovska draudzeni
Baibu.
- Jā, tā bija (smaida).
- Vai esi kādreiz viņu satikusi?
- Nē, diemžēl ne, nekad
mūžā vēl neesmu ar viņu
satikusies. Patiesībā es
priecātos viņu satikt!
- Varbūt Futbola dienā?
- Jā, es ļoti ceru, ka man
beidzot būs tāda iespēja
(smaida).
- Sešpadsmit gadu
vecumā devies uz Eiropas
čempionātu. No kurienes
tevī radās tāda interese
par futbolu?
- Tas bija tikai un vienīgi
no tēta. Mans tēvs ir
ārkārtīgi entuziastisks
sporta fans, un futbols
ir sporta veids numur
viens, kam viņš seko
līdzi jau kopš bērnības.
Mēs skatījāmies arī
kvalifikācijas spēles,
kuras es īsti neatceros,
bet es atceros pēdējo
spēli, kurā mēs tikām uz
čempionātu. Un tajā brīdī
tēvs teica: viss, mums
ir jābrauc, jo es neesmu
- Kad skatījies šīs spēles, skatījies futbolu kā
tādu kopumu, neiedziļinoties rezultātā vai
tomēr arī juti kādam līdzi?
- Es esmu ļoti azartiska un, ja man ir kaut
kāds favorīts, es identificējos. Tad es, protams, gribu, lai viņi ir tikai un vienīgi labākie,
un tādā ziņā rezultāts ir svarīgs. Parasti es
čempionāta sākumā mēģinu būt kā tāda balta lapa un vērot visu komandu spēles. Jo no
čempionāta uz čempionātu viņas mainās,
mainās tā sajūta, mainās spēles stils, tāpēc es
cenšos iepriekšējos favorītus uzreiz neizcelt un
skatīties, kas attiecīgajā čempionātā man šķiet
interesanti. Tad es izvirzu kādu vienu vai divus
favorītus un par tiem arī fanoju.
- Vai Dārta joprojām tik kaismīgi fano par
futbolu k