Latvijas Futbols Jūlijs/Augusts 2015 | Page 18

drošs, vai tas vēl kādreiz atkārtosies tuvāko desmit – piecpadsmit gadu laikā, tas ir unikāls notikums, mums ir jābrauc, mums tur ir jābūt klāt. Tad nu mēs arī visa ģimene pastiprināti sākām sekot līdzi. Un sapratu, ka pēc spēļu vērošanas klātienē, tāda mēroga mačos, fanošana vienkārši pielīp. Protams, ka caur TV ekrānu tas ir citādi, bet, neskatoties uz to, ka televīzijā visu pievelk tuvāk un ir labāka iespēja visu redzēt, tik un tā klātienes sajūta ir neaprakstāma. Kopš tā laika es sekoju līdzi visiem Eiropas un Pasaules čempionātiem. Pēdējā Pasaules čempionātā es redzēju visas spēles. - Tagad esi kļuvusi par Futbola dienas vēstnesi, bet tie, kas futbolam seko līdzi jau labu laiku, noteikti tevi atceras no Latvijas spēlēm Euro 2004. Kā pati atceries to laiku? - Tas bija pirms 11 gadiem, tajā brīdī man bija 16 gadi, tātad ļoti sen (smejas). Es atceros to kā skolas laiku un vasaras brīvlaiku, kurā mēs ar ģimeni aizbraucām uz futbolu. Turklāt līdz Portugālei mēs aizbraucām ar mašīnu. Es diezgan spilgti atceros visas spēles. Atceros to visu tā, it kā tas būtu noticis varbūt ne tikko, bet pagājušogad. Arī sevi atceros pilnīgi citādi, kā meiteni, skolnieci no Jēkabpils. Es nekad mūžā nevarēju iedomāties, ka tas, ka tur esmu, nokļūs līdz Rīgai un ka mani tur kāds vispār nobildēs un kaut kur ieliks. AUGUSTS 2015 | www.lff.lv - Tev kaut kur ir saglabātas visas tās avīzes? - Jā, ir saglabātas un ne tikai latviešu, bet arī vācu un visādas citas, pat ungāru un pat grāmatas, kur uz vākiem esmu uzdrukāta. “(..) tajā brīdī atkal pievelk manu tuvplānu, kur es esmu savilkusi lūpu un raudu kā tāds mazs bērns.” - Latvijas presē nereti tiki dēvēta par toreizējo Māra Verpakovska draudzeni Baibu. - Jā, tā bija (smaida). - Vai esi kādreiz viņu satikusi? - Nē, diemžēl ne, nekad mūžā vēl neesmu ar viņu satikusies. Patiesībā es priecātos viņu satikt! - Varbūt Futbola dienā? - Jā, es ļoti ceru, ka man beidzot būs tāda iespēja (smaida). - Sešpadsmit gadu vecumā devies uz Eiropas čempionātu. No kurienes tevī radās tāda interese par futbolu? - Tas bija tikai un vienīgi no tēta. Mans tēvs ir ārkārtīgi entuziastisks sporta fans, un futbols ir sporta veids numur viens, kam viņš seko līdzi jau kopš bērnības. Mēs skatījāmies arī kvalifikācijas spēles, kuras es īsti neatceros, bet es atceros pēdējo spēli, kurā mēs tikām uz čempionātu. Un tajā brīdī tēvs teica: viss, mums ir jābrauc, jo es neesmu - Kad skatījies šīs spēles, skatījies futbolu kā tādu kopumu, neiedziļinoties rezultātā vai tomēr arī juti kādam līdzi? - Es esmu ļoti azartiska un, ja man ir kaut kāds favorīts, es identificējos. Tad es, protams, gribu, lai viņi ir tikai un vienīgi labākie, un tādā ziņā rezultāts ir svarīgs. Parasti es čempionāta sākumā mēģinu būt kā tāda balta lapa un vērot visu komandu spēles. Jo no čempionāta uz čempionātu viņas mainās, mainās tā sajūta, mainās spēles stils, tāpēc es cenšos iepriekšējos favorītus uzreiz neizcelt un skatīties, kas attiecīgajā čempionātā man šķiet interesanti. Tad es izvirzu kādu vienu vai divus favorītus un par tiem arī fanoju. - Vai Dārta joprojām tik kaismīgi fano par futbolu k