Latvijas Futbols Janvāris/Februāris 2016 | Page 16
ir salūzis komandas autobuss. Es teicu, remontējiet vai izsauciet jaunu autobusu!
Bet tobrīd kļuva skaidrs, ka jauns autobuss var atbraukt ne ātrāk par 45 minūtēm,
bet mums jau bija izplānots tālākais darba plāns līdz vakaram – komandai priekšā
bija vakariņas, sapulce. Attiecīgi laika gaidīt stadionā mums nebija, turklāt lija
lietus un bija arī pietiekoši vēls vakars. Operatīvi tika pieņemts lēmums izsaukt
taksometrus, un tā visi spēlētāji kopā ar štābu ar visām somām pa četriem cilvēkiem katrā mašīnā braucām atpakaļ uz viesnīcu. Palīdzēja arī Igaunijas Futbola
federācijas mikroautobuss... Beigās visi sveiki un veseli nokļuvām atpakaļ līdz
viesnīcai Tallinas centrā. Visi kopā pasmējāmies un turpinājām gatavoties spēlei.
Interesanti arī tas, ka visu šo procesu pie stadiona toreiz varēja vērot klātienē
esošie pašmāju un no Latvijas atbraukušie žurnālisti. Cik atceros, toreiz vēl tas
arī tika nofilmēts un video nopublicēts internetā. No malas tas noteikti izskatījās
pietiekami kuriozi!
Marians Pahars Grūts jautājums. Es principā nevienu nevēlos izcelt vai gluži
pretēji - kādu atkal aizmirst un tādējādi arī aizvainot. Šeit var runāt, pirmkārt,
par tiem partneriem, ar kuriem es spēlēju kopā šeit, Latvijā, un ar kuriem mūs
joprojām saista ilggadēja draudzība. Es runāju par tām kvalitātēm, kas bija mūsu
paaudzes spēlētājiem. Varu uzskaitīt tādus spēlētājus kā Vitālijs Astafjevs, Māris
Verpakovskis, Juris Laizāns, Andrejs Štolcers, Aleksandrs Koliņko, Imants Bleidelis, Igors Stepanovs, Mihails Zemļinskis, Andrejs Rubins un citi. Sarakstu var
turpināt... Tiešām, viņi bija izcili futbolisti. Ar katru no viņiem turpinu sazināties
arī šodien. Šie spēlētāji savā laikā bija labākie, tāpēc arī vairākiem no viņiem ir
savā karjerā 100 un vairāk spēles Latvijas nacionālajā izlasē. Viņi toreiz izveidoja
savu karjeru kā spēlētāji, arī šodien viņi ieņem vadošās lomas Latvijas futbolā. Tie
ir neordināri cilvēki.
#jautāPaharam
Marians Pahars Kā trenerim mana karjera ir tikai pirmsākumos, un attiecīgi šobrīd tā vēl nav bagāta ar šādiem momentiem. Ceru, ka mans spožākais moments
vēl tikai priekšā...
Protams, es noteikti nevaru neatzīmēt mūsu izlases uzvaru
2014. gada Baltijas Kausa izcīņā. Emocijas bija fenomenālas. Tādas pašas emocijas es izbaudīju, kad kvalifikācijas ciklā savā laukumā apspēlējām Lietuvu (2:1).
Arī izcīnītie neizšķirti Čehijā un Turcijā, kad Valērijs Šabala guva vārtus otrā puslaika izskaņā – šīs emocijas man ir īpašas. Es jutos tāpat, kad uzvarējām Baltijas
Kausa izcīņā. Katra šāda spēle, katrs pozitīvs rezultāts sniedz īpašas emocijas, kas
paliek atmiņā uz visu dzīvi.
Kā spēlētājam, protams, neaizmirstamas emocijas bija pēc otrās pārspēles 2003.
gadā Turcijā. Tas, kas notika ģērbtuvē pēc mača beigām, un arī tas, kas pēc tam
risinājās mūsu atpakaļceļā no Stambulas – tās bija nebeidzamas svinības. Emocijas neaprakstāmas! Līdzjutēju sagaidīšana lidostā un tā tālāk... Kā visai mūsu
komandai, arī man kā spēlētājam šis palika neaizmirstams brīdis.
Attiecībā par “Southampton” laikiem varu viennozīmīgi atzīmēt Matthew “Matt”
Le Tissier. Viņš ir Anglijas futbola ikona, leģenda. Es varbūt neredzēju viņu labākajos spēlētāja karjeras gados, jo, kad ierados Anglijā 1999. gadā, viņa labākie
karjeras gadi, iespējams, jau bija aiz muguras. Neskatoties uz to, tas, ko redzēju
viņa izpildījumā treniņos un spēlēs, bija kas īpašs... Neaizmirsīšu arī to, ka viņš
uzdāvināja man savu gūto vārtu video kaseti. Es tajā brīdī vēl vairāk pārliecinājos
par to, cik unikāla personība viņš ir. Viņš izcēlās uz visu pārējo spēlētāju fona.
Fenomens. Tādu spēlētāju nekur citur nebiju saticis. Unikāls cilvēks. Principā
viņam bija viss, lai kļūtu par tā laika vienu no labākajiem futbolistiem vispār.
Kas attiecas uz tiem futbolistiem, pret kuriem izdevās uzspēlēt, tad Angli