Latvijas Futbols Aprīlis 2014 | Page 126

“Laikam jau ir arī tā, ka esmu iegājis Latvijas futbola vēsturē.” piepildījies, ka ir noticis neiespējamais, ka es esmu to pelnījis. Un arī pats Ei- ropas čempionāts bija kaut kas prātam neaptverams, visas spēles pret Čehiju, Vāciju un Nīderlandi bija neaizmirsta- mas. Es sapratu, ka, iespējams, tādā līmenī vairāk nekad dzīvē nespēlēšu. - Vai, ar šodienas acīm skatoties, bija pareizs Starkova lēmums pret Nīderlandi izlikt tieši to pašu sākumsastāvu, kas bija pirmajās divās spēlēs, un neko nemainīt? Visi taču jau bija iepazinuši, kā mēs spēlējam, turklāt bija vispārzināms, ka daudzi spēlētāji ir fiziski paguruši. - Man nepatīk runāt par jautājumiem no sērijas kā būtu, ja būtu. Kas to lai zina, kā tādā gadījumā būtu noticis. Notika tā, kā notika. Un var jau runāt visu ko, bet par rezultātu atbild tren- eris, un tas bija Starkova lēmums. - Pēc finālturnīra nebija psiholoģiskas paģiras? - Protams, ka bija iztukšojuma sajūta. Taču tas enerģijas lādiņš, kuru ieguvām, sajūtot to atmosfēru, deva lielu stimu- lu gan mums, gan jauniešiem. Toreiz daudzi puikas pieteicās trenēties futbolā, bija liels futbola bums. Atceros, ka valstī bija fantastiska vienotības sajūta, tas Latvijas futbolam bija dižs laiks. - Vai pēc finālturnīra ticējāt, ka var- at kaut ko tādu atkārtot un iekļūt arī Pasaules čempionāta finālturnīrā? - Vienmēr vajag kaut kam ticēt. Savādāk jau nav jēgas dzīvot. Protams, ka mēs gribējām turpināt savu stāstu, taču tas nav tik viegli izdarāms. Mums nesanāca.