“Laikam jau ir arī tā,
ka esmu iegājis
Latvijas
futbola vēsturē.”
piepildījies, ka ir noticis neiespējamais,
ka es esmu to pelnījis. Un arī pats Ei-
ropas čempionāts bija kaut kas prātam
neaptverams, visas spēles pret Čehiju,
Vāciju un Nīderlandi bija neaizmirsta-
mas. Es sapratu, ka, iespējams, tādā
līmenī vairāk nekad dzīvē nespēlēšu.
- Vai, ar šodienas acīm skatoties,
bija
pareizs
Starkova
lēmums
pret Nīderlandi izlikt tieši to pašu
sākumsastāvu, kas bija pirmajās divās
spēlēs, un neko nemainīt? Visi taču
jau bija iepazinuši, kā mēs spēlējam,
turklāt bija vispārzināms, ka daudzi
spēlētāji ir fiziski paguruši.
- Man nepatīk runāt par jautājumiem
no sērijas kā būtu, ja būtu. Kas to lai
zina, kā tādā gadījumā būtu noticis.
Notika tā, kā notika. Un var jau runāt
visu ko, bet par rezultātu atbild tren-
eris, un tas bija Starkova lēmums.
- Pēc finālturnīra nebija psiholoģiskas
paģiras?
- Protams, ka bija iztukšojuma sajūta.
Taču tas enerģijas lādiņš, kuru ieguvām,
sajūtot to atmosfēru, deva lielu stimu-
lu gan mums, gan jauniešiem. Toreiz
daudzi puikas pieteicās trenēties
futbolā, bija liels futbola bums. Atceros,
ka valstī bija fantastiska vienotības
sajūta, tas Latvijas futbolam bija dižs
laiks.
- Vai pēc finālturnīra ticējāt, ka var-
at kaut ko tādu atkārtot un iekļūt arī
Pasaules čempionāta finālturnīrā?
- Vienmēr vajag kaut kam ticēt. Savādāk
jau nav jēgas dzīvot. Protams, ka mēs
gribējām turpināt savu stāstu, taču tas
nav tik viegli izdarāms. Mums nesanāca.