Latvijas Futbols Aprīlis 2014 - Page 122

likties. Tomēr es simtprocentīgi ticu, ka kādreiz mums atkal būs spēcīga komanda, kura kvalificēsies kādam no finālturnīriem. - Kad jūs pats noticējāt, ka tā lai- ka komanda var kvalificēties finālturnīram? - Kad noskanēja finālsvilpe izbrauku- ma mačā Turcijā. Mačā, kurš noslēdzās ar 2 pret 2. - Tiešām noticējāt tikai tad? - Protams. Mēs sapņojām, ticējām, ka varam, bet līdz galam neticējām līdz pēdējam brīdim. Turklāt, ko nozīmē sapņot vai ticēt? Nekad jau nebūs tā, ka tu kādu rītu pamodīsies un būsi kļuvis par Eiropas čempionāta finālturnīra dalībnieku. Nē! Tā nebūs nekad. Mēs ieguldījām visus spēkus, lējām asi- nis un sviedrus un gājām līdz galam. Un mums kāds palīdzēja no augšas – pēdējās sekundēs izrāvām uzvaru pret Sanmarino, tīri apspēlējām Ungāriju, Zviedrija mums neiesita pendeli, un arī Rīgā pret Turciju laika apstākļi bija maksimāli nepiemēroti turkiem. Turklāt arī Turcijā mēs taču nonācām zaudētājos ar 0 pret 2, principā mums jau vairs nebija nekādu izredžu, likās, ka viss ir zaudēts, taču mēs paņēmām un iesitām savus vārtus. - Jums pašam arī šķita, ka viss ir zaudēts? - Nē, kad spēlē, tādas domas galvā nenāk, par to aizdomājos tikai pēc tam. - Kad Juris Laizāns ar soda sitienu panāca 1 pret 2, šo sodu nopelnījāt tieši jūs. - Daudzi ir aizmirsuši to epizodi. Bet tā tiešām bija. Tajā mačā es vairāk spēlēju laukuma labaj