Latvijas Futbols Aprīlis 2014 - Page 118

Kad atbraucu uz Bristoli bija viens uzdevums – iekļūt 1.līgā (tagad Cham- pionship), bet mums tas neizdevās, un pat izkritām uz 3.līgu (tagad League 2), nomainījās treneris, un es vēlējos mainīt komandu, uzspēlēt augstākā līmenī. Un viņš mani nosūtīja uz dub- lieriem, treneris pateica, ka viņam nav vajadzīgi spēlētāji, kas grib aiziet, un es reāli pusgadu nespēlēju. Lai gan mana vēlme bija loģiska un saprotama. Beigās treneris mani paņēma atpakaļ uz pirmo komandu, un es aizvadīju di- vus labus gadus, pēdējā sezonā tiku arī atzīts par kluba labāko spēlētāju. Man beidzās līgums, un komanda piedāvāja to pagarināt. Taču es jau biju atēdies šo zemāko līgu futbolu, tas tur ir primitīvs, izteikta spēka spēle, pavisam savādāka nekā man patīk. - Iespēju tikt augstāk nebija? - Man bija kontrakts ar Bristol Rovers, un es nekur citur nevarēju tikt. - Vai līgums ar šo klubu bija kļūda? - Es tā neteiktu. Tajā laikā es gribēju aiz- braukt no Skonto, un Garijs Džonsons mani aizveda uz Angliju. Vispirms atrādījos Charlton Athletic un Ipswich Town, taču šiem klubiem nederēju. Tad nonācu Millwall un viņi bija gata- vi mani ņemt, piedāvāja līgumu. Taču tajā brīdī cīņā par mani iesaistījās arī Bristol Rovers, un man bija jāizvēlas. Abi klubi spēlēja vienā līgā un domāja par tikšanu uz augstāku līgu. Es pakonsultējos ar Gariju Džonsonu, un viņš ieteica slēgt līgumu ar Bristoles komandu. Un tā sagadījās, ka Millwall tajā sezonā aizgāja uz augšu, bet Bris- tol Rovers nē. Iespējams, ka šeit man kaut kādā veidā nepaveicās ar kluba izvēli. Taču tāda ir dzīve, un es neko nenožēloju. Bristolē bija ļoti labi dzīves apstākļi, tā ir laba pilsēta, Anglijas di- envidi, cilvēki bija ļoti jauki, klimats arī. Es tur pavadīju četras sezonas, un tur piedzima mans dēls. - Pēc Anglijas perioda atkal nonācāt Austrijā. - Jā, Admira Wacker, taču beigās klubs bankrotēja un ar mani līdz galam nenorēķinājās. Bija brīdis, kad likās, ka ir pavisam slikti, taču tad nāca piedāvājums no Kazaņas Rubin. Tas ir augstākais klubu līmenis, kurā esmu spēlējis, nospēlēju tur pusotru sezonu, biju pamatsastāva spēlētājs un atkal guvu vārtus. Turklāt pilsēta bija ļoti laba un interesanta. Kazaņa ir Tatarstānas galvaspilsēta, un tur ir sajaukušās ļoti dažādas kultūras, blakus dzīvo kristieši un musulmaņi, blakus stāv pareizticīgo baznīcas un mošejas. Tur ir jūtams vēstures gars, cilvēki ir ļoti draudzīgi un savdabīgi. Šo laiku at- ceros ar siltām sajūtām. Arī sportiskā ziņā viss bija ļoti labi, ieņēmām 5.vietu Krievijas Premjerlīgā, bet dažus gadus pēc manas aiziešanas viņi uzvarēja čempionātā. Iekļuvām arī Eirokausos. - Laikā, kad spēlējāt Rubin, izcēlās skandāls par jūsu interviju pēc Lat- vijas un Krievijas izlašu spēles, kura noslēdzās ar 1 pret 1. Toreiz jūs likāt saprast, ka Krievija piedāvājusi naudu Latvijai par šīs spēles atdošanu. Vai tā bija taisnība? - Toreiz klīda baumas, ka Krievijas izlase piedāvājusi naudu Latvijas izla- sei par to, ka Latvija zaudēs spēli. Tās