39
ma Strasbūrā, Francijā, devos atpa-
kaļ uz Skotiju, kur atkal pievienojos
Hibernian komandai. Toreiz, zinot
jau par manām ambīcijām kļūt par
treneri, kluba vadība piedāvāja ie-
spēju pārņemt darbu ar vienu no
kluba jauniešu komandām. Atbil-
dēju, ka ar lielāko prieku. Pārņēmu
U-15 komandu, un tas man ļoti pa-
tika. Būdams vēl profesionāls spē-
lētājs, trenējos no rīta, bet vakarā
pasniedzu nodarbības jaunajiem
puišiem.
Tajā pašā gadā pārņēmu arī U-17 ko-
mandu. Man jau bija divas koman-
das, taču tas man nesagādāja prob-
lēmas - viss ritēja ļoti labi, izbaudīju
pirmo pieredzi trenera amatā. Pēc
tās sezonas viens no mūsu UEFA-A
licences instruktoriem bija vienlai-
kus arī St. Johnstone kluba treneris.
Viņš vaicāja, vai būtu ieinteresēts
pievienoties viņiem kā asistents un
spēlētājs vienlaikus, kam ar lielāko
prieku piekritu, jo tā man bija iespē-
ja asistenta lomā redzēt strādājam
galveno treneri Billiju Starku (Billy
Stark). Tajā laikā ļoti daudz iemācī-
jos.
Avots: no privātā arhīva
Protams, ļoti nozīmīgi ir katri vārti,
ko esmu guvis Somijas valstsvie-
nības rindās. Kopumā tādi bija as-
toņpadsmit, un katri no tiem man
ir īpaši. Esmu vienā spēlē pret Fēru
salām guvis arī četrus vārtus. Toreiz
izcīnījām pārliecinošu uzvaru.
Vārtu gūšanas pamatus man ie-
mācīja tēvs. Kad salīdzinoši jaunā
vecumā devos uz ārzemēm, jopro-
jām ar viņu uzturēju kontaktu. Tēvs
tolaik man iemācīja patstāvīgi ana-
lizēt savas spēles, jo pats tās nere-
dzēja. Tēvs vienmēr teica, lai domā-
ju par to, kā laukumā kustos, kādas
vārtu gūšanas situācijas neesmu
realizējis, kā un kāpēc guvu vārtus
un tamlīdzīgi. Galvenais mērķis bija
pastāvīgi attīstīties un ar katru spē-
li kļūt labākam un labākam. Bieži
manu sniegumu pārrunājām te-
lefoniski. Bija arī spēles, kuras viņš
vēroja klātienē. Pēc tām nereti bija
jānoklausās piecas stundas gara
pēcspēles analīze. (Smaida.)
2018 #2 (#24) | www.lff.lv
Pēc tam manas kā uzbrucēja kvalitā-
tes palīdzēja attīstīt treneri dažādos
klubos. Piemēram, Dundee United
klubā bija tāds ģeniāls speciālists
kā Džims Maklīns (Jim McLean). Lai
arī nedaudz vecmodīgs, tomēr kā
treneris bija ļoti labs tieši mācot, kā
pareizi spēlēt futbolu. Kā uzbrucējs
daudz no viņa ieguvu.
- Vai pēc spēlētāja karjeras bei-
gām lēmums kļūt par treneri nāca
dabiski?
- Ideja kļūt par treneri radās tad, kad
spēlēju Wolverhampton Wanderers
FC sastāvā Anglijā. Trīsdesmit gadu
vecumā man jau nācās domāt, ko
darīšu tālāk... Toreiz padomāju, kā-
pēc būtu jāizmet laukā tā pieredze,
ko iemācījos, spēlējot futbolu? To-
brīd sāku mācīties trenera arodu.
Ieguvu UEFA-B licenci Anglijā. Vē-
lāk ieguvu arī UEFA-A un UEFA-PRO
licenci.
Es biju veiksmīgs. Pēc karjeras pos-
Nākamajā sezonā šajā pašā lomā
devos uz St. Mirren klubu. Man bija
jau 38 gadi, un traumas dēļ nācās
pārtraukt profesionālā spēlētāja
karjeru. Lai arī vēl gribēju spēlēt,
veselība lika apstāties. Manu spē-
lētāja karjeru pārtrauca ceļgala
savainojums. St. Mirren klubā biju
galvenā trenera asistents, vienlai-
kus strādāju ar kluba rezervistiem
un U-19 jauniešu komandu, ar kuru
tikām līdz pat Skotijas Futbola aso-
ciācijas kausa finālam Hampden
Park stadionā, Glāzgovā. Lai arī fi-
nālā zaudējām, tas klubam bija ļoti
labs gads. Uzvarējām vairākas labas
komandas Skotijā. Arī šī bija lieliska
pieredze, un es izbaudīju laiku St.
Mirren klubā.
Kad guvu ceļgala savainojumu un
nevarēju spēlēt, sapratu, ka ir pie-
nācis laiks kļūt par treneri. Un tobrīd
gluži kā no skaidrām debesīm mani
uzrunāja Skotijas 3. līgas vienība
Cowdenbeath, vaicājot, vai būtu
ieinteresēts kļūt par komandas gal-
veno treneri. Konceptuāli piekritu,
tomēr biju nedaudz noraizējies, jo
šajā klubā spēlējošie futbolisti bija
amatieri. Proti, viņi strādāja piln-
“Top līmeņa futbolisti neaug
kokos kā āboli. Šādi spēlētāji
ir jāaudzina! Mums jābūt
tādiem kā skulptoriem,
kas veido un trenē šādus
spēlētājus gan mentāli,
gan fiziski. ”
vērtīgu darbu un trenējās vakaros.
Es vēlējos būt ļoti prasīgs treneris!
Tāds savulaik biju pret sevi kā spē-
lētājs. Sazinājos ar kluba vadību un
iepriekšējiem kluba treneriem, jo
vēlējos uzzināt vairāk par šo ko-
mandu. Kopumā saņemot pozitīvu
raksturojumu, vienlaikus man viens
no iepriekšējiem treneriem Kreigs
Levīns (Craig Levein), kurš vēlāk
kļuva arī par Skotijas valstsvienības
galveno treneri, vaicāja, vai tiešām
vēlos veikt šo melno darbu (get
hands dirty and really work)? Jo tas
bija mazs klubs, kurā trenerim va-
jadzēja darīt praktiski visu. Taču, ja
treneris būs gatavs smagi strādāt,
kluba vadība to atbalstīs. Cowden-
beath ir lielisks klubs, kurā iesākt
trenera karjeru. Tāds bija Kreiga Le-
vīna raksturojums īsumā.
Sazinājos arī ar Aleksu Maklīšu
(Alexander McLeish; pašreizējais
Skotijas izlases galvenais treneris, ar
kuru kopā Miksu Pātelainens spēlē-
ja kopā Aberdeen sastāvā). Vaicāju
padomu viņam. Proti, vai man va-
jadzētu uzņemties Skotijas 3. līgas
amatieru kluba piedāvājumu? Viņš
atbildēja tā: “Ja es uzticos pats sev,
vēlamais rezultāts kā krēms vien-
mēr parādīsies virsotnē!” (If you
trust yourself and you are good
enough, cream will always rise to
the top!). Tas bija viņa vēstījums
man. Uzklausot viņu, sev atbildēju,
ka sev pilnībā uzticos. Un es pie-
kritu šim izaicinājumam. Ar Cow-
denbeath klubu uzvarējām Skotijas
3. līgā, kādu laiku bijām arī līderi 2.
līgā, un tad es devos uz Somiju.
Lūk, tāds ir mans stāsts, kā kļuvu par
treneri. Var jau būt, ka dažreiz man
arī paveicās, taču visam pamatā bija
smags darbs. Esmu guvis atzinību
Skotijā arī kā mēneša labākais tre-
neris. Pēc sezonas ar TPS komandu
dzimtenē saņēmu piedāvājumu no
Hibernian kluba. Tātad salīdzinoši
agrā vecumā radās iespēja sevi pie-
2018 #2 (#24) | www.lff.lv