33
lai otra komanda izlīdzina rezultātu. Tāpat
bieži vien gribas redzēt pēcspēles sitienu
sēriju. Tur, manuprāt, ļoti daudz parādās -
tieši individuāli. Varbūt ne tīri meistarībā,
bet psiholoģiski. Īpaši interesanti ir vērot
vārtsargu meistarību, kā viņi ar to tiek
galā. Arī spēlētājus vērot ir interesanti, jo
ne mazums ir gadījumu, kad tāda kalib-
ra spēlētāji kā Bekhems salūst no tās lie-
lās spriedzes un aizšauj galīgi garām. Tajā
pašā laikā ir tādi, kuri ieskrienas, iepauzē
un teju ieripina bumbu vārtos. Tā jau ir
tāda skaista izrādīšanās.
- Tātad tu esi to cilvēku grupā, kuri
pēcspēles sitienus sauc par saldo
ēdienu, nevis loteriju?
- Es to noteikti nesauktu par loteriju. Pro-
tams, tā var nostāties par labu vienai vai
otrai komandai, bet, lai tajos uzvarētu, ne-
pieciešams pat vairāk par vienkārši meis-
tarību.
- Liela nozīme šādās sērijās mēdz būt
pieredzējušiem spēlētājiem, kuri ne-
reti tiek salīdzināti ar noturētu vīnu.
Taču tik tieši to, šķiet, nemaz nevar
attiecināt?
- Tieši tā, jo vīns ne vienmēr vecāks ir la-
bāks. Taču, runājot šādās līdzībās, skaisti ar
futbolu iet kopā tas, ka nobriedis vīns bieži
var parādīt kādus jaunus aromātus, viņš ir
kompleksāks. Nobrieduša vīna sabiedrībā
tev bieži vien ir interesantāk. Ja mēs ska-
tāmies līdzībās ar futbolu, lielisks piemērs
ir Pirlo un tas, kā viņš spēlēja. Varbūt fi-
ziski viņš nevarēja noskriet jaunus džekus,
bet ar gudrību un pieredzi uztaisīja spēli
un izdarīja tā, ka viņam tas nemaz nebija
nepieciešams. Šādos gadījumos tāds sa-
līdzinājums ir ļoti piemērots.
- Veidojot rakstu par vienu no izcilā-
kajiem latviešu futbolistiem pirms-
kara periodā, - Aleksandru Vanagu,
kurš pēc došanās bēgļu gaitās dzī-
voja un profesionāli spēlēja futbolu
Francijā, atklājās interesants fakts.
Proti, spēlētāju uzturā ticis iekļauts
sarkanvīns. Vai tev par šādu praksi
kaut kas ir zināms?
- Ja godīgi, nebiju par to iepriekš dzirdējis.
Vienīgi zinu, ka vairākiem slaveniem fut-
bolistiem ir savas vīna darītavas un savi
vīni. Piemēram, Injestam, cik zinu - arī
Bufonam un Pirlo. Ja par jautājumu, tad
sarkanvīns mazās un pārdomātās devās
veicina asinsriti un uzlabo asinsspiedienu.
Ne velti Vidusjūras diēta ir tik populāra.
Tiesa, tur vīns tiek uztverts pilnīgi citādi un
tā ir daļa no maltītes, kas to papildina. Ar
sportu gan jābūt uzmanīgam. Tur tomēr
ir lielas slodzes, un alkohols tomēr paliek
alkohols.
- Mēdz būt viedoklis, ka, tāpat kā Lat-
vijā nav iespējams radīt augstas kla-
ses vīnu, tāpat nav iespējams izau-
dzināt augstas klases futbolistu. Vai
tu tam piekrīti?
- Absolūtas muļķības. Viss ir cilvēkā. Šeit
varu sevi likt kā piemēru. Kurš pirms trim
gadiem varēja iedomāties, ka latvietis
2018 #1 (#23) | www.lff.lv
vīna pasaulē var kaut ko
sasniegt? Tas viss ir atka-
rīgs no attieksmes, audzi-
nāšanas, ambīcijām un tā,
ar kādiem mērķiem tu ej uz
priekšu. Futbolā savā ziņā
tas, protams, ir sarežģītāk, jo
tā ir komandas spēle un tur
ir jāsanāk ne tikai individuāli,
bet arī visiem kopā. Tāpat cil-
vēku resurss ir tas, kas to visu
ietekmē. Varbūt vienkārši vēl
nav pienācis īstais laiks. Es droši
varu teikt, ka neticu tam, ka ne-
varam. Ir jābūt mērķtiecīgiem,
bet pacietīgiem.
- Vai Latvijā var radīt arī aug-
stas klases vīnu?
- Ar vīnu ir sarežģītāk, jo tur ir
arī tādas lietas, ko cilvēks nespēj
ietekmēt, - piemēram, klimats.
Tāpēc par izcilu vīnu es nerunātu,
bet ļoti labas kvalitātes vīnu mūsu
apstākļos var radīt, un pilnīgi droši
to varu apgalvot. Arī mūsu restorā-
na vīna kartē ir vairāki Latvijas vīni.
- Aizvadītajā rudenī, ciemojo-
ties Romā, man gadījās intere-
santa pieredze. Proti, viesnīcas
darbiniekam, ar kuru pārmiju
pāris teikumu, pirmā asociācija
par Latviju bija par tevi un to, ka
Eiropas labākais vīnzinis ir lat-
vietis. Kāda tev ir pieredze ārval-
stīs – kā Latviju atpazīst un vai tas
bijis arī saistībā ar futbolu?
- Es jau pats bieži uzprasos, bet nav tā,
ka neviens nezinātu. Vienmēr cenšos
pieminēt, ka arī pie mums futbols ir lielā
cieņā un, lai arī esošajā brīdī mums nav
ziedu laiki, tie tuvākajā nākotnē varētu
atgriezties. Lielākoties, protams, atpazīst
pēc 2004. gada. Atceros, ka pēc Eiropas
vīnziņu čempionāta 2008. gadā sēdējām
pie viena galdiņa kopā ar turkiem. Joks
pa jokam nonācām pie futbola un, līdz-
ko es ieminējos, atskanēja: “Jā, jā mēs zi-
nām!” (Smejas.) #EĒ
2018 #1 (#23) | www.lff.lv