19
“Mašīnas īpašnieks nolēmis iztīrīt mašīnu, bet,
kad bija jābrauc prom, sapratuši, ka nav atslēgu.
Miskastes konteiners jau bijis iegāzts lielajā
konteinerā un nācies vien visiem līst tajā iekšā.”
konteineru rakāmies... Pēc tam gājām uz dušu mazgāties,
taču galvenais, ka atradām tās atslēgas!" ar smaidu atceras
Māris.
Visočanskis norāda, ka mūsu līdzjutēji, salīdzinot ar lielāko
daļu citu valstu līdzjutējiem, uzskatāmi par puķītēm. Tiesa,
salīdzinot ar skandināviem, kuri esot pavisam mierīgi, tomēr
varot savārīt arī kādas ziepes. Māris arī atklāj, ka, katru
gadu braucot uz pasaules čempionātu hokejā, ir pārvilinājis
uz futbola skatīšanos diezgan daudz līdzjutēju. Esot arī tādi,
kuri tagad skatās tikai futbolu.
Labāki laiki būs
“Man ir divas kolekcijas,” turpina Māris. “Pirmā ir kreklu
- man ir vairāk nekā divdesmit izlases spēlētāju krekli.
Pirmais man bija Oskara Kļavas krekls no Moldovas spēles.
Vēlāk jau esmu dabūjis arī daudzus citus, piemēram, Andra
Vaņina, Aleksandra Cauņas, Artjoma Rudņeva kreklus. Uz
spēlēm cenšos iet ar aktuālāko mana izmēra kreklu. Citreiz
jau tie krekli man ir par mazu un neder. Otra kolekcija
man ir šalles. To ir vairāk nekā trīsdesmit. Es tās parasti
iemainu ar pretinieku komandas faniem. Vienmēr, dodoties
izbraukumā, līdzi ņemu Latvijas šalli, kuru samainīt ar kādu
vietējo fanu. Visas ir roku rokā mainītas. Izņēmums ir Maltas
šalle, kuru nopirku, jo tur nebija neviena fana ar šalli,"
pasmaida Māris.
Agrāk Māris gadā devies vienā vai divos izbraukumos,
bet tad viss sācis augt aritmētiskā progresijā. Ir bijuši pat
cikli, kuros viņš bijis visos izlases mačos. "Redzēs, kā būs
tālāk,” viņš aizdomājas. “Tie izbraukumi jau pievelk kā
magnēts. Kā tuvojas spēle, čaļi zvana un saka - laižam?
Bez manis viņi nav braukuši, mani džeki. Biju aizbraucis
uz Eiropas čempionāta atklāšanas spēli starp Franciju un
Rumāniju. Pēc mača viesnīcā satiku septiņus īrus, visus
dažādos vecumos - no maza puišeļa līdz vectēvam ar kruķi.
Tā bija dinastija. Visi Īrijas fanu kreklos. Sadraudzējāmies,
dziedājām, sākām runāties, un viņi man jautāja, cik ilgi
es domāju tā braukāt. Teicu, ka nezinu, un tad tas vecais
vīrs man pateica - tu nekad nebūsi par vecu, ja tas tev
ir sirdī iekšā, tad tu vienmēr brauksi, atbalstīsi. Protams,
būs periodi, kad brauksi mazāk, bet darīsi to līdz sirmam
vecumam . Tās ir tās emocijas. Stundu pirms mača emocijas
ir fantastiskas, esi iedzēris alu, ej uz to maču, ieej stadionā,
tur ir cilvēki, gaiss. Tā ir spēles diena. Ar futbolu esmu
redzējis visu Eiropu. Visa ir izbraukāta, tieši pateicoties
futbolam. Esmu bijis tādās vietās, uz kurām citādi nemaz
neaizbrauktu. Futbols ir kaut kas tāds, ko es nekad
neaizmirsīšu, no kā neatteikšos. Futbols ir kaut kas ļoti, ļoti
skaists!" saka Māris. #IĀ
2018 #1 (#23) | www.lff.lv
2018 #1 (#23) | www.lff.lv