55
47
Universitātes Tautsaimniecības fakultāti. Šī
ziņa izraisīja salīdzinoši lielu sašutuma vilni
arī presē, mēģinot atrast īsto iemeslu šim
šokējošajam lēmumam. Par laimi, Pētersons
savu lēmumu mainīja, tomēr nav atrodama
informācija, kas tam kalpoja par iemeslu vai
kurš spējis viņu pierunāt turpināt karjeru.
Jauns pārsteigums Pētersona talanta cie-
nītājiem nāca 1940. gadā, kad universālais
spēlētājs paziņoja, ka savas sportiskās gaitas
turpinās Universitātes Sports vienībā. Pēter-
sons nevēlējās komentēt aiziešanu no RFK, vien
norādīja, ka tas ir ļoti personisks un nekādā
ziņā nav saistīts ar finansiāliem labumiem, jo
12 gadu laikā, kamēr viņš spēlēja RFK, saņēmis
neskaitāmus izdevīgus piedāvājumus, lai mai-
nītu klubu. Tomēr situācija valstī 1940. gadā
krasi mainījās un pie pastāvošajiem apstākļiem
Pētersons savas futbolista gaitas turpināja 1.
līgas komandā Lokomotīve, spēlējot pussarga
pozīcijā. Viņš arī tika ierindots starp izlases
spēlētājiem, kuri gatavojās spēlei pret Padomju
Igauniju 1940. gada 21. augustā.
1940. gadā Pētersons noslēdza līgumu par
algota darba veikšanu VEF komandā, kļūstot
par tās treneri. Laika gaitā bijušais izlases
spēlētājs savu talantu aizvien vairāk sāka
izmantot trenera arodā. 1942. gadā viņam tika
uzticēta arī Latviešu vienības sastādīšana un
treniņu vadīšana.
“Pētersona tēvs neesot nācis
aktīvi atbalstīt savu dēlu futbola
spēlēs, jo nespējis dēlu atpazīt uz
citu futbolistu fona.”
Dažādās frontēs
Der atzīmēt, ka Pētersons ļoti aktīvi nodarbojās
arī ar ledushokeju, aizvadot deviņas spēles
arī valstsvienības sastāvā un 1933. gadā pat
piedaloties Pasaules meistarsacīkstēs Prāgā.
Hokeju bija iemīļojusi visa Pētersonu ģimene,
jo to aktīvi spēlēja arī trīs viņa brāļi - Arvīds,
Augusts un Mārtiņš. Pētersons ļoti bija iemīļojis
arī bendiju, taču valstsvienībā uzspēlēja tikai
vienu reizi, jo trīsdesmito gadu sākumā šis
sporta veids zaudēja popularitāti.
1941. gadā Pētersons pabeidza Latvijas Uni-
versitātes Tautsaimniecības fakultāti un kādu
laiku strādāja Nacionālā teātra administrācijā,
kā arī Latvijas dzelzceļa virsvaldē. Viņš bija
aktīvs studentu korporācijas Beveronija biedrs
un arī tās futbola komandas kapteinis.
Līdzīgi kā daudzus latviešus liktenis Pēter-
sonu aizveda bēgļu gaitās. Dzīvošana bēgļu
2017 #4 (#22) | www.lff.lv
䰀
䄀
吀
嘀
䤀
䨀
䄀
匀
䘀唀吀䈀伀䰀匀
䨀樁䰀䤀䨀匀⼀䄀唀䜀唀匀吀匀 簀 ㈀ 㘀
“Debijas spēlē talantīgais
uzbrucējs bija ļoti uztraucies
un pats nemēģināja uzbrukt
vārtiem, nevēloties uzņemties
lieku atbildību.”
nometnēs bija grūta. Kā pats futbolists reiz
kādam draugam rakstīja vēstulē: “Vācieši labi
novērtējuši manas dzelzceļa darbinieka spējas:
izkrauju dēļus no vagoniem”, bet tieši kultūras
un sporta notikumi nometnes dalībniekiem
palīdzēja gūt vislielāko prieku. Ar YMCA
(Young Men's Christian Association) atbalstu
latviešiem, kuri bija devušies bēgļu gaitās,
radās iespēja iegūt naudu sporta inventāra
iegādei, kas radīja iespēju aizvadīt treniņus un
draudzības spēles. 1946. gada 15. maijā lat-
viešu futbolistiem, ar Ēriku Pētersonu sastāvā,
izdevās pieveikt vietējās Schwaben Ausburg
rezervistus ar 3:2. Savukārt 1946. gada rudenī
Vācijā tika apkopoti tur esošie labākie latviešu
spēlētāji, lai dotos nelielā spēļu tūrē, pieda-
loties gan Baltijas tautu sporta svētkos, gan
spēlējot ar dažādām Vācijas komandām. 1947.
gadā Vācijā Pētersons paspēja uzspēlēt kādas
Vācijas komandas sastāvā, veicot arī trenera
darbu. Diemžēl avotos nav atrodama informāci-
ja par komandas nosaukumu.
Pēc Vācijas bēgļu nometnēs pavadītajiem
gadiem liktenis Ēriku Pētersonu un viņa ģimeni
aizveda uz Ziemeļameriku, precīzāk - Čikāgu,
kur viņš sāka strādāt par mūrnieku, izmantojot
zināšanas, kuras bija paspējis apgūt Eslingenas
bēgļu nometnē. Vēlāk, iegūstot papildu izglī-
tību, futbolists izveidoja arī savu uzņēmumu,
kļūstot par labu kamīnu meistaru. Tomēr Ērika
dzīve nebija iespējama bez futbola arī otrpus
okeānam. Diezgan ātri pēc ierašanās Ziemeļa-
merikā viņš sāka spēlēt Čikāgas futbola klubā
Vikings, ar kuru 1949. gadā izdevās izcīnīt
Ilinoisas meistarsavienības laurus.
Pirmos trimdas gadus futbolu spēlējošie
latvieši bija ļoti aktīvi, un tika izveidota pirmā
latviešu futbola komanda Ziemeļamerikā - Fila-
delfijas LFK (Latviešu Futbola klubs), kurš tika
nodibināts 1949. gada novembrī. Diemžēl laika
gaitā saglabāt komandu kļuva aizvien grūtāk.
Tomēr Pētersons kopā ar citu valstsvienības
spēlētāju Rūdolfu Kronlaku arī vēlākajos gados
centās uzturēt aktīvu latviešu futbola komandu
Čikāgā un tās apkārtnē, rīkojot arī dažādus
turnīrus. Uz jautājumu, kādam būtu jābūt labam
futbolistam, Ēriks Pētersons reiz atbildēja: "Ar
fiziskiem dotumiem, gara auguma, neatlaidību
treniņos un dzelžainu gribu nospraustā mērķa
sasniegšanai."
1980. gadā Pētersona ģimeni skāra traģisks
notikums - viņa dēls, arī Ēriks Pētersons, gāja
bojā autokatastrofā. Pats leģendārais futbolists
no dzīves atvadījās 1987. gada 29. jūnijā 77
gadu vecumā.
Nepalaid garām nākamo e-žurnālu!
Pievienojies futbola ģimenei!
ej.uz/futbola_gimene
䰀
䄀
吀
嘀
䤀
䨀
䄀
匀
䰀
䄀
吀
嘀
䤀
䨀
䄀
匀
䘀唀吀䈀伀䰀匀 䘀唀吀䈀伀䰀匀
㈀ 㜀 簀 ⌀㈀
㈀ 㜀 簀 ⌀㈀
Viens no apliecinājumiem, ka izcilā latviešu
futbolista ieguldītais darbs trimdā tika novēr-
tēts, ir tas, ka Garezera krastā ir izveidots Ērika
Pētersona futbola laukums, kurā ir notikuši arī
Ērika Pētersona vārdā nosaukti futbola turnīri.
Šajā laukumā ik vasaru kājbumbu spēlē arī
Amerikas latviešu centra Garezers dalībnieki.
#EĒ
2017 #4 (#22) | www.lff.lv