27
nav ar milzīgiem oligarhu klubiem, var nopelnīt ceļazīmi
uz Virslīgu. Ja Daugavpils to nespēja šajā gadā, ko koman-
da darīs Virslīgā? Mans piedāvājums ir tāds: pieņemam
lēmumu par Virslīgas paplašināšanu 2019. gadā ar noru-
nu, ka 1. līgas komandas gada laikā sagatavojas un izpilda
visas prasības. Ja tas būs, dosim zaļo gaismu Virslīgai ar
desmit klubiem. Tam būs arī savi plusi: parādīsies jaunas
vietas un iespējas jaunajiem talantiem iegūt spēļu praksi,
taču visam jānotiek pakāpeniski. Mums vispirms jāuzlabo
situācija 1. līgas klubos. Domāju, ka tendence ir pozitīva.
“Šogad realizējam UEFA Elite Youth
treneru licences kursus. Ja nemaldos,
esam vienīgā valsts bijušajā PSRS
teritorijā, kas to realizē.”
runājis. Kurš un kā kontrolē treneru darbu?
- Vietējo treneru darbu kopumā vērtē LFF Treneru pa-
dome. Tās padomes galvgalī ir Aleksandrs Starkovs, bet
sastāvā - visu izlašu treneri, kā arī Izlašu nodaļas vadī-
tājs Roberts Mežeckis, Izglītības nodaļas vadītājs Jurijs
Andrejevs un jaunatnes izlašu koordinators Vladimirs
Serbins. Katrs treneris veido plānus katrai treniņnomet-
nei un vēlāk iesniedz atskaiti ar konspektiem. Un tas
noteikti nav tā, ka divu gadu laikā strādā tikai pie aizsar-
dzības vai tikai pie uzbrukuma. Bet skaidrs, ka pēc izlašu
spēles koncepcijas pieņemšanas treniņplānu rāmji kļūst
šaurāki un konkrētāki. Pašlaik trenera interpretācijai par
gatavošanos mačiem bija daudz vairāk vietas, nekā būs
nākotnē. Jāsaprot, ka katra jaunatnes izlase ir viena orga-
nisma sastāvdaļa, nevis atsevišķs organisms.
- Parunāsim par sacensību sistēmu Latvijā! Tagad
aktuāls ir jautājums par Virslīgas paplašināšanu
līdz desmit komandām. Iniciatīvu atbalsta lielākā
daļa Virslīgas klubu, LFF Sacensību organizācijas
komiteja arī iniciatīvu atbalsta, bet jūs kā sporta
direktors pret to iebilstat. Vai tiešām divu nosacīti
vājāku komandu ienākšana Virslīgā liks kristies
vadošo klubu līmenim?
- Šis ir komplekss jautājums. Es skatos no citas puses. Bū-
tiski ir saprast katras rīcības motīvus un jēgu. Ilgtermiņā
raugoties, attīstoties klubiem, pieaugot spēlētāju skaitam,
desmit klubi Virslīgā būtu pareizs solis. Un tam nav jābūt
ļoti tālā nākotnē. Tam jānotiek tuvāko divu trīs gadu laikā.
Pirmā lieta, pret ko kategoriski iebilstu, ir sportisko prin-
cipu neievērošana. Kāda tad bija jēga aizvadīt pārspēles
Virslīgā? Kāda jēga bija komandām cīnīties par vietām 1.
līgā? Mēs nedrīkstam paātrināti pieņemt šādu lēmumu
uzreiz uz nākamo sezonu. Tagad mēs varam runāt tikai
2017 #4 (#22) | www.lff.lv
par Virslīgas paplašināšanu 2019. gadā. Otrais aspekts
– lai Virslīgā spēlētu desmit klubi, mums jābūt vismaz div-
padsmit klubiem, kas uz to var reāli pretendēt. Ja pašlaik
ir tikai desmit, kas būs tad, kad kādam no tiem būs jākrīt
ārā no Virslīgas, un kas nāks viņu vietā? Runājot par Virs-
līgas paplašināšanu, jāskatās uz 1. līgu. Visu cieņu, bet tur
ir komandas, kas vēl četras piecas kārtas pirms čempio-
nāta beigām pretendē uz pirmo vietu, bet trenējas divrei z
nedēļā un vienpadsmit cilvēku sastāvā dodas uz spēli,
laukumā ejot diviem vārtsargiem... Tas mazliet liecina par
klubu līmeni. Es šobrīd neredzu pat desmit klubus, kas
būtu gatavi spēlēt Virslīgā. Runājot ar Virslīgā iekļuvušā
Valmieras kluba prezidentu, viņš vēl decembrī nevarēja
garantēt, ka būs gatavi startēt Virslīgā. Un tur pat nav
runa par kaut kādiem mistiskiem kritērijiem licencēšanā,
bet gan par finansēm. Klubs pašlaik nav savācis nepie-
ciešamo finansējumu, lai spēlētu Virslīgā. Es negribētu
sastapties ar situāciju, ka esam pieņēmuši lēmumu startēt
ar desmit komandām, bet vairāk par astoņām nesavācam
un izskatāmies smieklīgi. Šobrīd neredzu nevienu argu-
mentu Virslīgas paplašināšanai jau nākamgad. Vienīgais
varētu būt svarīgu futbola reģionu, piemēram, Daugavpils
neesamība Virslīgā. Taču pasaulē nekas labāks par spor-
tisko principu vēl nav izdomāts. Uzvarot 1. līgā, kas šobrīd
“Līdz šim katra izlase bija vairāk orientēta
uz trenera gaumi, viņa uzskatiem, bet tagad
mums ir vienots principu kodols, pēc kura
atlasām spēlētājus.”
- Ja paskatāmies uz klubiem no mazākajām pilsē-
tām ārzemju vadošajās līgās, var minēt, Vladisla-
va Gutkovska un Vitālija Maksimenko pārstāvēto
Termalica, kas bāzējas ciemā ar 750 iedzīvotājiem.
Francijas augstākajā līgā spēlējuši Sochaux un
Guingamp klubi ar attiecīgi 4500 un 8000 iedzīvo-
tāju. Arī Spānijas augstākajā līgā ir spēlējuši klubi
no mazām pilsētām. Ja šajās nacionālajās līgās būtu
tādas pašas prasības kā Latvijā, diez vai tās spētu
spēlēt augstākajās līgās nacionālajos čempionātos,
jo iedzīvotāju skaits ietekmē skaitliski iespaidīgu
akadēmiju izveidi. Vai šajā ziņā LFF prasības nav
pārāk nereālas un tendētas tikai uz mūsu valsts
mēroga lielākajām pilsētām?
- Te laikam jāatgriežas pagātnē un jāatceras, kādu motīvu
dēļ vispār parādījās licencēšanas prasības. Latvijā bija
izveidojusies situācija, ka jebkurš gada vai divu laikā
varēja no nulles izveidot komandu un iekļūt ar to Virslīgā.
Mums bija pilns ar komandām, kas nekautrējās mani-
pulēt ar spēļu rezultātiem. Vienu gadu tās eksistēja, pēc
tam sponsoram beidzās vēlēšanās ieguldīt komandā
naudu, un tās pazuda. Atbalstā nebija nekā – ne bāzes, ne
pašvaldības, ne jaunatnes sistēmas. Kāds gan labums no
tādām komandām Latvijas futbolam? Kad sākām ieviest
prasības, skaidri definējām pozīciju – vēlamies, lai mums
Virslīgā un 1. līgā spēlētu tikai klubi. Lai viņiem nav tikai
bagāta naudas maisa ārzemēs, bet katram ir arī sava
identitāte, redzējums, skaidrs kluba attīstības ceļš! Runas
par licencēšanas prasībām droši vien visbiežāk attiecas
uz akadēmiju prasībām. Pirmajos gados, kad tika pieņem-
tas šīs prasības, visiem klubiem tika dots trīs gadu pārejas
periods, lai sakārtotu jaunatnes akadēmijas sistēmu. Ja
trīs gadu laikā to nevar izdarīt, tad jāsecina, ka klubs nav
ieinteresēts strādāt Latvijas futbola labā, ka to interesē
tikai vienas komandas uzturēšana Virslīgā. Atļāvām dibi-
nāt reģionālos futbola centrus. Piemēram, Vidzemē. LFF
neliedz, teiksim, Ilūkstei apvienoties ar citām apkārtnē
esošām mazapdzīvotām vietām un veidot vienu kopīgu
akadēmiju. Tas ir iespējams. Un, ja tāda akadēmija tiks
izveidota, tā saņems arī LFF atbalstu, tostarp - finansiālo.
Jājautā - kādas tad ir tās prasības un vai tās ir tik “kos-
miskas”? Vajadzīgs konkrēts skaits treneru ar atbilstošu
kvalifikāciju, konkrēts komandu skaits. Nodrošināt desmit
līdz divpadsmit komandas, apvienojot reģiona klubus – to
var reāli izdarīt arī mazapdzīvotu vietu jaunatnes koman-
das, ja vien ir vēlme. Tagad plānojam spert vēl vienu soli
– klubam būs iespēja arī neuzturēt savu akadēmiju, bet
par to būs jāmaksā solidaritātes “nodoklis”. Jāsaprot, kādu
ceļu Latvijas futbols izvēlas. Manuprāt, Latvijas apstākļos
iespējamas divas klubu filozofijas. Viena var būt tendēta
uz tūlītēja rezultāta sasniegšanu ar galveno komandu, lai
iekļūtu Eiropas kausos, dabūtu tur naudu un to rein-
vestētu atkal klubā. Tas ir īstermiņa attīstības modelis,
“Ja vēlamies panākumus, mums jābūt
pasaules čempioniem standartsituācijās.
Citādi nebūs variantu.”
2017 #4 (#22) | www.lff.lv