13
“Pēc uzvaras turnīrā Kaspars faniem
atdeva teju visas savas drēbes. Pēc
mača viņš pienāca arī pie mums un
dēlam pasniedza kapteiņa apsēju. Tas
bija pēdējais, kas viņam bija palicis pāri.”
Latvijas fani no Anglijas
L
atvijas futbola valstsvienības līdzjutējiem šis nav bijis viegls gads – oktobrī izlase
pārtrauca deviņu zaudējumu sēriju... Gods kam gods, tiem faniem, kas nav mainījuši
nostāju un turpina valstsvienību atbalstīt. Starp šiem lojālajiem līdzjutējiem ir arī Rosu
ģimene no Anglijas, kas pat savas nacionālās valstsvienības spēles klātienē neapmeklē tik
regulāri kā Latvijas mačus.
2017 #4 (#22) | www.lff.lv
Prom pret savu gribu
Nav pārāk bieži dzirdēti gadījumi, kad
ārzemnieki justu līdzi Latvijas futbola
izlasei. Pie šādiem līdzjutējiem mēs
noteikti tikām 2004. gadā Eiropas
čempionāta finālturnīrā, kad daudzi
neitrālie skatītāji pārdzīvoja par mūsu
komandu, jo par spīti tam, ka futbolā
bijām mazi, garā stipri un laukumā
– sīksti. Tomēr Rosu ģimene izceļas
īpaši, jo tā gada laikā pagūst klātienē
apmeklēt pat vairākas Latvijas izlases
spēles, bet kopumā redzēto maču
skaits jau esot ap 20 spēlēm. Nemaz
nerunājot par tām cīņām, kuras viņi
kaislīgi skatījušies mājās pie televizo-
ra ekrāna. Tiesa, aplami būtu teikt, ka
Rosu ģimenei nebūtu saišu ar Latviju.
Tādas ir un - pat ļoti ciešas.
“Mans tēvs Visvaldis piedzima Latvijā,
tomēr Otrā pasaules kara laikā viņš
piespiedu kārtā tika iesaukts Vācijas
armijā, kamēr labākajam draugam
bija jādodas Sarkanajā armijā...
Tāda toreiz bija situācija – lielvaru
piespiesti, nereti aci pret aci cīnījās
draugi,” stāsta Anna Rosa, kas oktobrī
viesojās Latvijā. Šoreiz uz Pasaules
kausa kvalifikācijas noslēdzošo spēli
pret Andoru. Sarunājāmies angliski,
jo Anna latviski nesaprot, vien zina
dažas standartfrāzes kā labdien un
paldies. “Lai nu kā, mans tēvs saslima
2017 #4 (#22) | www.lff.lv