19
- Nākamajā gadā jūs atzina par Dienvidslāvijas
čempionāta labāko vārtsargu!
- Tajā sezonā es iekļuvu čempionāta piecu labāko
futbolistu sarakstā žurnālistu vērtējumā. Savičevičs,
Mihailovičs, Jugovičs, Mijatovičs un kaut kur blakus
arī es. Komanda mums bija ļoti laba. Vienā spēlē pat
apspēlējām tā gada Čempionu līgas uzvarētāju Crvena
Zvezda.
jām 11 spēles.
- Pēc Habarovskas Jānis Skredelis jūs pasau-
ca uz Rīgas Daugavu!
- Sākšu ar to, ka padomju laikā mani pie sevis bija
saukuši visi Maskavas klubi, izņemot Spartak.
Vienlaicīgi ar Daugavu pie sevis sauca Lokomo-
tiv, ko toreiz trenēja Jurijs Sjomins (trenē Loko-
motiv arī šodien – aut. piez.). Taču piedāvājums
nebija nopietns, kā arī pati pilsēta man īsti nekad
nebija patikusi. Rīga patika vairāk!
- Vai varēja manīt valstī notiekošo karadarbību?
- Protams, ka varēja just, ka nekas labs te tālāk ne-
notiks. Atceros, kad spēlējām Sarajevā, visur apkārt
bija cilvēki ar automātiem. Pēc pilsētas varēja spriest,
ka drīzumā būs konflikts. Taču tikt prom man nebija
viegli, jo vārtsargus tolaik neviens negribēja pirkt. Pēc
sezonas devos atvaļinājumā un lidmašīnā avīzē izla-
sīju, ka UEFA kausa 1. kārtā mums ielozēja Madrides
Real… Uzreiz pēc tam gan sākās sankcijas un nekādas
spēles pret Madridi, protams, nebija. Vasarā lielāko
daļu no mūsu komandas izpārdeva. Pats arī vēlējos
pamest klubu, jo saņēmu piedāvājumu no Bundeslīgas
komandas Saarbrücken, taču klubs uzlika pārāk lielu
izpirkuma maksu un darījums izpalika. Vēl gadu bija
jāpaliek.
- Kad pirmo reizi bijāt Rīgā?
- Pirmo reizi biju tur ar Habarovskas ASK. Toreiz
biju atlidojis kopā ar sievu, ar kuru pēc spēles
aizbraucām uz Jūrmalu. Viss patika, tāpēc ilgi
nedomāju par pāreju uz Daugavu. Komanda bija
ļoti laba. Organizācijas līmenī tā pārsniedza citas
PSRS komandas. Tikai žēl, ka neizdevās izcīnīt
vietu augstākajā līgā. Pirmajā sezonā ieņēmām 3.
vietu, bet pēc tam sākās paaudžu maiņa.
- Pēc divām sezonām Rīgā un Voroņežā no-
kļuvāt Dienvidslāvijā.
- Pēc sezonas Fakel komandā aizbraucu uz pēc-
sezonas nometni. Kā sapratu, starp Voroņežas un
Belgradas komandām bija izveidojusies abpusēja
sadarbība. Nospēlēju vienu pilnu spēli un vēl vie-
nā – puslaiku, ar ko iekritu acīs Belgradas kluba
vadītājiem.
- Nākamā valsts, kur spēlējāt, bija Kipra. Kāds
tur bija līmenis 90. gadu sākumā?
- Līmenis nebija slikts, čempionātā netrūka labu
ārzemnieku. Katrā spēlē stadioni bija pārpildīti. Ja
neskatās uz Pafosas komandu, kur es spēlēju, valsts
spēcīgākās komandas bija gana stipras. Vienā no
ciematiem spēlēja Temurs Kecbaja, kurš apprecējās ar
vietējā kluba prezidenta meitu.
- Cik grūti bija pamest PSRS?
- Kopš bērnības biju sapņojis uzspēlēt ārzemēs.
Gribējās tikt Minhenes Bayern vai Madrides Real.
Tāpēc par piedāvājumu no Belgradas OFK ilgi
nedomāju, jo Dienvidslāvijas futbols arī bija ļoti
spēcīgs. Pievienojos komandai brīdī, kad tā cīnī-
jās par tikšanu Dienvidslāvijas augstākajā līgā un
kad sezonā bija palicis nospēlēt sešas spēles, no
kurām piecas bija jāuzvar. Pirmā no šīm spēlēm
bija netālu no Vukovaras, kur tajā pašā gadā
(1991.) notika asiņainās serbu un horvātu sa-
dursmes. Atceros, ka tajā spēlē uz mūsu vārtiem
piešķīra trīs 11 metru soda sitienus. Divus atsitu,
bet vienreiz pretinieks trāpīja pa vārtu stabu. No-
spēlējām neizšķirti 1:1 un vēlāk izcīnījām tiesības
startēt Dienvidslāvijas augstākajā līgā.
- Pēc Kipras sekoja pāreja uz Vācijas Carl Zeiss
Jena!
- Šeit arī bija savas grūtības. Komanda mani pasauca
pie sevis pēc tam, kad viņu pamatvārtsargs dabūja
savainojumu. Jenas pilsētā esmu bijis kopā ar PSRS
jaunatnes izlasi, tāpēc viss apkārt esošais jau bija labi
zināms. Brīdī, kad atnācu, komanda cīnījās par atgrie-
šanos 2. Bundeslīgā. Februārī jau bijām 1. vietā, līdz tre-
niņā salauzu roku… Kā tagad atceros – jaunais Bernds
Šnaiders skrien pretī vārtiem un sitiena vietā izdomā
atdot piespēli gar vārtiem, es pagriežos un manī ar
visu bumbu ietriecas cits jaunietis. Tajā treniņā negri-
bēju stāvēt vārtos, pat prasīju trešajam vārtsargam
Robertam Enkem, kurš pēc vairākiem gadiem izdarīja
pašnāvību, stāties manā vietā. Šis bija viens no smagā-
kajiem savainojumiem karjerā. Paveicās, ka blakus bija
ārsts, kuram bija “zelta rokas”.
“Tajā treniņā negribēju stāvēt
vārtos, pat prasīju trešajam
vārtsargam Robertam Enkem,
kurš pēc vairākiem gadiem izdarīja
pašnāvību, stāties manā vietā.”
2017 #3 (#21) | www.lff.lv
- Karjeras izskaņā paguvāt uzspēlēt Čempionu
līgā Rīgas Skonto sastāvā!
- Rīgā nospēlējām 0:0 ar Minskas Dinamo, jautājums
par uzvarētāju un komandu, kas spēlēs pret Milānas
Inter, izšķīrās izbraukumā. Stadionā toreiz bija [Alek-
s andrs] Lukašenko. Pirms spēles pienācu klāt pazīsta-
miem serbu tiesnešiem un paprasīju, lai tiesā godīgi.
Spēli vēroja arī itāliešu korespondents, kurš bija uzlicis
kameru aiz maniem vārtiem un ierakstīja skaņu. Spēle
bija sarežģīta – ilgu brīdi turējās 1:1, tomēr beigās izrā-
vām uzvaru. No manas puses nāca ārā daudz lamu
2017 #3 (#21) | www.lff.lv