cies, bet, kad esmu šeit, bieži ir
saulains. Kopā ar zilajām debe-
sīm veidojas skaista ainava. Pa-
tīk upe, kas plūst cauri, – tā dod
telpu, ir tilti. Man gan nav ne
jausmas, kā to upi sauc. (Runa
ir par Daugavu – aut. piez.) Ne-
var salīdzināt ar Londonu, kur
viss ir pelēks. Ir, protams, dažas
vietas, kas man patīk arī Lon-
donā, jo tur ir mans mīļākais
grāmatu veikals. (Smejas.) Rīgā
ir vairāk skābekļa, tīrības un
labāks gaiss. It kā tuvu ir jūra,
bet gaiss ir sauss. Nav tā, ka
izej ārā un visu laiku svīsti, esi
slapjš, kas man nepatīk. Latvija
der manai konstitūcijai, jo ir
valstis, kur aizbrauc un uzreiz
jūti, ka nav tavs.”
Tomasam patīk latvieši, patīk,
ka viņi nav skaļi. “Nevar salī-
dzināt, piemēram, ar itāliešiem.
Ja tur ģimenē ir trīs četri cilvē-
ki, visi reizē runā un neviens
neklausās. (Smejas.) No malas
tas izskatās smieklīgi, bet, ja
esi iekšā, var sajukt prātā. Man
patīk īstas sarunas. Katram ir
savas sociālās identitātes barje-
ras – vai tu itālietis vai zviedrs,
latvietis vai amerikānis. Itālijā
un Spānijā šī barjera ir troksnis.
Ja tiec tai pāri, satiec cilvēku.
Latvijā šī barjera ir klusums.“
Lai arī pēdējos gados Latvijā ie-
griezies itin bieži, Tomass saka,
ka nepretendē uz to, ka būtu
latviešus iepazinis. “Drīzāk es
teiktu, ir lietas, ko esmu pama-
nījis,” viņš bilst. Viena no lie-
tām, kas pārsteigusi, ir Baltijas
valstu vēsture, kas ir pavisam
citāda nekā Centrāleiropai,
Amerikai vai Zviedrijai. Negai-
dīts ir šo valstu vēstures traģis-
kais stāsts. Piemēram, pasaules
kari, kas virpulī ierāva ģimenes,
kur to locekļi pat bija spiesti
karot viens pret otru, jo te viens
piespiedu kārtā bija kļuvis par
vācieti, otrs – par krievu. “Mē-
ģināju saprast, ko tas nozīmē
ģimenei, kas tika sadalīta, kur
tēvs pretēji savai vēlmei cīnī-
jās pret dēlu: tev jākļūst par
2017 #2 (#20) | www.lff.lv
draugu kādam, kam nepiekrīti.
Aizdomājos par tām sāpēm un
asarām, kas latviešiem bijušas,
taču diezin vai es varētu atbil-
dēt, cik lielu ietekmi tas atstājis
uz latviešiem mūsdienās. Tas
viss man bija kas jauns: maza
valsts sadalīta starp superva-
rām. Latvieši ir lieli patrioti, un
man tas patīk – tā ir liela lieta.”
Tomasu uz Latviju atveda
nejaušas satikšanās pēc savas
grāmatas prezentācijas Londo-
nā. Uzzinājis par Latviju, viņš
ieinteresējās. “Man patīk atklāt
jaunas valstis,” priecīgs par šo
pavērsienu ir vācietis.
“Cilvēkiem ir pārāk daudz darbu,
ko viņi nevēlas.”
Kad iedzīts stūrī
Tomasa ikdiena ir būt trene-
rim, taču cik daudz viņš pats
mācās mācīšanas procesā? Lai
arī plecos ir neskaitāmas mā-
cībstundas, allaž kāds pavaicā
vai pasaka ko ļoti pārsteidzošu.
“Kad domā, ka zini, kādus jau-
tājumus atkal izdzirdēsi, pēkšņi
nāk kaut kas ļoti negaidīts. Tre-
nerim tas, protams, nav droši,
jo tu esi treneris un tev ir jāzina
atbildes, taču esmu iemācījies
šo lietu uztvert kā ieguvumu,
es izbaudu šos interesantos
un negaidītos jautājumus. Tie
mani pašu māca visvairāk, rada
jaunas trenēšanas idejas.”
Viens piemērs. Reiz kāds skolēns
pateicis, ka darbu atlikšana uz
pašu pēdējo brīdi ir ļoti pozitīva
padarīšana, lai arī mēs zinām,
ka labāk taču neatlikt uz rīt-
dienu to, ko vari izdarīt šodien.
Arī Tomass allaž dzīvojis ar
šādu pārliecību. Skolēns argu-
mentēja, ka tad, kad visu dara
pēdējā brīdī, kad termiņš deg,
viņš maksimāli koncentrējas uz
darba esenci un visu spēj pa-
veikt ātrāk, nezaudējot kvalitāti.
Protams, ne visiem šāds stils
var būt pa spēkam...
Viena no interesantākajām
lietām, ko Tomass māca kursos,
ir iziešana no savas komforta
zonas. Piemēram, skatīšanās
otram acīs bez novēršanās un
sarunāšanās. “Ja kādam jau ir
daudz pieredzes, es mācu tieši
vajadzīgo pieredzi, lai spētu
atrisināt vēl lielākas problēmas.
Tas vienmēr ir izaicinājums, cik
tālu varu iet, mācīt, lai nepa-
zaudētu kontaktu. Tas ir ļoti
svarīgi.”
Futbola cietais rieksts
Kad esam runājušies jau vairāk
nekā stundu, vaicāju Toma-
sam, ar ko viņam atmiņā nāk
2004. gada vasara? Saku priek-
šā, ka jautājums skar futbolu.
Viņam pirmais prātā ieskrien
1999. gada Bayern un Man-
chester United dramatiskais
UEFA Čempionu līgas fināls,
bet tad atskārš, ka tas bija kaut
kad agrāk. Tad skaļi domā par
Pasaules kausu, ko 2006. gadā
uzņēma Vācija. Taču atbilde, ko
gaidu: Latvijas sensacionālais
neizšķirts 0:0 ar Vācijas izlasi
2004. gada Eiropas čempionāta
finālturnī rā Portugālē. Tomass
reaģē ar skaļiem smiekliem, at-
zīstoties, ka “2004. gadā Latvijas
manā kartē vēl nebija. Man ne-
bija ne jausmas, kur tā atrodas”.
Jaunībā Tomass nodarbojies ar
visdažādākajiem sporta vei-
diem, jo enerģijas rezerves bija
krietni virs vidējā. “Māte veda
mani uz visiem sporta klubiem,
kas vien bija pieejami,” Tomass
priecājas, ka trakajos jaunības
gados nav aizgājis neceļos, jo
vidē, kur viņš Minhenē izauga,
netrūka tādu, kas aizgāja alko-
hola un narkotiku ceļu. “Futbols
un sports kopumā pilda ārkār-
tīgi svarīgu sociālo funkciju.
Iespējams, tas mani izglāba no
slikta un nepareiza virziena
dzīvē. Esmu redzējis tik daudz
piemēru, ko sports devis cilvē-
kiem. To varu pateikt gan kā
jauns sportists un tētis, gan kā
treneris.”
C
M
Y
CM
MY
CY
Xerox Color C60
Xerox Versant 80 Press
Xerox Versant 2100 Press
CMY
K
Pilnkrāsu digitālās drukas iekārtas
mazajai poligrāfijai un komercdrukai
Noma, pārdošana, uzstādīšana un serviss
CRC , SIA
Rīga, Daugavpils iela 45, LV-1003
Tālrunis 67814949; 67814939
Mob.tālr. 29560552
E-pasts: [email protected]
2017 #2 (#20) | www.lff.lv